Antisovetisms

Plakāts "Nost ar boļševismu"

Antisovetisms ir uzskatu kopums, kas vērsts pret Padomju varu, Padomju dzīvesveidu vai visu Padomju Savienību.

PSRS laikos par antisovetismu sodīja ar darbu gulaga soda nometnēs. Ar to cieši saistītais termins 'antikomunisms' tika attiecināts galvenokārt uz ārējiem ideoloģiskajiem pretiniekiem. Mūsdienās gan antisovetisms, gan antikomunisms ir daudzu bijušo PSRS republiku nacionālās ideoloģijas neatņemama sastāvdaļa.

Vēsture

Antisovetisms radās kā reakcija uz konkrētiem vēsturiskiem, politiskiem un sociāliem apstākļiem, kas saistīti ar Padomju Savienības izveidi un attīstību. Pēc 1917. gada Oktobra revolūcijas Krievijā sākās Krievijas pilsoņu karš, kura laikā boļševiki saskārās ar dažādu pretpadomju spēku (Baltās kustības, nacionālo kustību, anarhistu u. c.) bruņotu pretošanos. Jau šajā posmā veidojās boļševiku pretinieku antisovetiskā noskaņojuma pamati. 

20. gadsimta 20. un 30. gados īstenotā lauksaimniecības kolektivizācijas politika izraisīja nopietnus ekonomiskus un sociālus satricinājumus, tostarp masveida badu (īpaši Ukrainā, kur šī parādība pazīstama kā holodomors). Šie notikumi izraisīja spēcīgu pretpadomju noskaņojumu zemnieku un citu skarto grupu vidū.

Pēc Otrā pasaules kara sākās aukstais karš starp Padomju Savienību un Rietumiem, kas izraisīja ideoloģisku un politisku konfrontāciju. Rietumvalstīs antisovetisms kļuva par daļu no valsts politikas un propagandas, kas bija vērsta pret PSRS un komunistisko ideoloģiju.

20. gadsimta 60.-80. gados PSRS radās disidentu kustība, kuras dalībnieki iestājās pret politisko sistēmu, brīvību ierobežojumiem un cilvēktiesību pārkāpumiem. Šī kustība kļuva par nozīmīgu iekšējā antisovetisma izpausmi. Arī daudzas mazākumtautības tiecās pēc neatkarības un suverenitātes, kas izraisīja pretpadomju noskaņojuma pieaugumu. Kā piemērus var minēt pretpadomju sacelšanos Baltijas valstīs (Baltijas ceļš), Vidusāzijā un Kaukāzā.

Skatīt arī

• Antikomunisms
• Dekomunizācija