Šis ir raksta tulkojums latviešu valodā.
Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
"Un tā mēs jau vairāk nekā divus gadus dzīvojam Rīgā – es, meita un 86 gadus vecā māte. Visgrūtāk ir mātei, viņa, paldies Dievam, nav uz gultas, viņai ir skaidrs prāts un atmiņa, taču viņai absolūti nav, ar ko parunāt, nav ne draudzeņu, ne paziņu, viņa nezina, kurp iet, un baidās apmaldīties," stāsta Olena no Mikolajivas. Atstāt māti pilsētā nebūtu bijis droši un cilvēcīgi – viņi aizbrauca 2022. gada pavasarī, kad pilsētu katru dienu bombardēja.
"Cenšos izvest māti, kā mēdz teikt, cilvēkos, piemēram, uz koncertiem mūsu rajona kultūras centrā. Taču tālu ar viņu aizbraukt vairs nevar, un, godīgi sakot, baidos viņu pārāk nogurdināt, īpaši emocionāli," stāsta Olena. Viņa pati apmeklē valodas kursus, atradusi šeit draudzenes un kā loģistikas speciāliste attālināti piestrādā Ukrainā. Meitai ir 17 gadi, un viņa šajā laikā ne tikai iepazinusies ar saviem ukraiņu vienaudžiem Rīgā, bet arī ar vietējiem jauniešiem.
Halinai, izmantojot visādus līdzekļus, izdevās izvest māti no okupācijas – no Nova Kahovkas Hersonas apgabalā. Pilsēta tika okupēta pilna mēroga iebrukuma pirmajās dienās: "Es ar diviem bērniem dzīvoju Kijivā, un tad tas viss sākās. Pirmā doma bija – kā tur klājas mātei? Pirmajās dienās sakari vēl darbojās, pēc tam sākās traucējumi. Es sapratu, ka viņu tur nevar atstāt, viņai jau ir pāri septiņdesmit, un viņa ir viena pati." Kā viņa izpestīja māti no okupētajām teritorijām, Halina vēl līdz šim stāsta tikai vispārīgi. Palīdzējuši brīvprātīgie "tajā pusē": "Šie cilvēki ir no Krievijas, viņi ar daudz ko riskēja, kad man palīdzēja… un ne tikai man."
Tagad viņi trijatā dzīvo Rīgā, meita jau pieaugusi un palikusi Kijivā. Vecmāmiņa, Nadija Ivaņivna, uzņēmusies rūpes par mājsaimniecību un mazdēlu, kamēr interjera dizainere Halina cenšas nostiprināties Latvijas tirgū, un šķiet, ka viņai tas izdodas. Un – tas ir ļoti svarīgi – Nadija Ivaņivna arī atradusi sev tīkamas nodarbes. Vairākas reizes kopā ar mazdēlu aizgāja uz veidošanas un zīmēšanas meistarklasēm sociālās iniciatīvas centrā "Common Ground". Viņai iepatikās, sāka centru apmeklēt pati, lai apgūtu pērļošanu un izšūšanu. Ieguva paziņas, atradās kopīgas intereses.
Bieži sarunās un diskusijās par ukraiņu iesaistīšanu Latvijas dzīvē pirmām kārtām uzmanība tiek pievērsta bērniem, jauniešiem, darbspējīgiem cilvēkiem. Un reti atceras tos, kuri neatbilst šiem kritērijiem. Pensionārus, kuri uz Latviju pārcēlušies nepavisam ne lielā skaitā, ne vairāk kā divi līdz trīs tūkstoši. Un labi, ka parādījušās vietas, kur viņi var satikties. Ne mazumu ukraiņu pensionāru labā paveikušas organizācijas "Tavi draugi", "Patvērums "Drošā māja"", "Gribu palīdzēt bēgļiem", "Lab Futura", "Pestīšanas Armija Latvijā", "Caritas Latvia". Šīs vietas viņiem kļuvušas par īstiem interešu klubiem.
Vairākums programmu tiek finansētas ne tikai no valsts budžeta, kurā ukraiņu integrācijai 2024. gadā paredzēti apmēram 4,5 miljoni eiro, bet arī no ziedojumiem. Vēl pensionāri saņem ne tikai pabalstus, kas pienākas bēgļiem, bet arī pensijas no Ukrainas, tiesa, visai nelielas, vidēji 120 eiro mēnesī.
Taču jaunie noteikumi to saņemšanai tiem, kuri atrodas ārzemēs, reizēm noved līdz stresa stāvoklim. Tagad, lai saņemtu pensiju, reizi gadā jāveic fiziskā identifikācija vienā no trim veidiem: autorizācija, izmantojot elektronisko kabinetu; identifikācija ar videokonferences starpniecību; apstiprinājums ar Ukrainas diplomātiskās pārstāvniecības ārzemēs starpniecību. Valsts centienus īstenot kontroli un uzskaiti var saprast, taču dažiem pensionāriem tas nav viegli, īpaši, ja nav neviena, kas varētu palīdzēt.
Arī tādēļ ir ļoti svarīgi, ka vienas paaudzes cilvēki var tikties. Viņiem ir daudz kopīga, tēmas, par ko runāt, interesantas atmiņas, ir, kam pastāstīt par bērniem un mazbērniem, un – jā – vajadzības gadījumā lūgt padomu. "Savā kompānijā" izdodas aktīvi iekļauties dzīvē, būt dažādos pasākumos – bezmaksas ekskursijās, koncertos, meistarklasēs. Piepildīt brīvo laiku, ja ir vēlēšanās, var un vajag tādā skaistā un savdabīgā valstī kā Latvija.
Katerina no Mariupoles stāsta ar patiesu sajūsmu: "Nekad mūžā neesmu bijusi tik daudzās ekskursijās un apmeklējusi tik daudzus muzejus. Mēs ar grupu kopā ar lielisko gidi Kseniju apstaigājām visu Vecrīgu. Cēsīs es vienkārši iemīlējos, kāda tur ir skaista pils, kāds pilsētas vēsturiskais centrs – vienkārši pasaka. Mēs taču par to neko nezinājām!"
Marijai no Kijivas apgabala ir savs skatījums: "Tas viss tā ir… bet es gribu mājās. Sapņoju par dienu, kad sapulcēsies visa mūsu lielā ģimene tur, kur esam dzimuši, auguši un dzīvojuši. Cilvēki Latvijā ir labsirdīgi, taču viņiem arī savu problēmu pietiek, bet būt par apgrūtinājumu neesmu pieradusi. Lai nolādēti tie, kas izdomāja šo karu!"
Šķiet, ka tā domā vairākums ukraiņu pensionāru. Viņi ir pārliecināti, ka nav citas alternatīvas, kā atgriezties mājās. Ukraiņu valodā ir izteiciens жити в приймах, tas ir, ne savās mājās un ne savā ģimenē. Tajā nav nekā aizvainojoša vai pazemojoša, apstākļi mēdz būt dažādi. Taču… tas ir vienkārši nepareizi, neatkarīgi no saimnieku viesmīlības.
Bet pareizi būs, kad Krievija aizvāksies no svešām mājām.
