Padomju vara un homoseksuāļi – par dažiem tā laika aizspriedumiem

Kur palika pārejas taisnīgums?

Intervējot gan padomju laika kvīrus, gan viņu laikabiedrus, gan pētot arhīvu dokumentus, man radās jautājums, kāpēc fakts, ka homoseksuāļus vajāja padomju laikā, nav ticis integrēts kopējā nācijas upuru stāstā? Kāpēc gan pret padomju tautas tiesnešiem, gan pret viņu notiesātajiem homoseksuāļiem pēc Latvijas neatkarības atgūšanas netika attiecinātas tās darbības, ko šodien dēvē par pārejas taisnīgumu? Nenotika pat formāla un simboliska atvainošanās cietušajiem vai to tiesnešu un represīvo iestāžu darbinieku, kas bija piedalījušies homoseksuāļu vajāšanās, vismaz sabiedrisks nosodījums, nerunājot nemaz par tālākām sekām, kas paredzētu netaisnīgi notiesāto atmiņas saglabāšanu vai kompensācijas par nodarītajām netaisnībām.

Iemeslu tam ir daudz, un tiem ir gan objektīvas, gan subjektīvas saknes – fokusēšanās uz lielākajām upuru grupām, resursu trūkums, pašu kvīru organizēšanās sākumi 90. gados un viņu koncentrēšanās uz tagadnes problēmām un nākotnes izredzēm, nevis pagātni, kā arī citi iemesli.

Viens no paradoksiem ir arī tas, ka kvīriem padomju laiki nebūt nebeidzās 1990. gada 4. maijā.

Pēdējā tiesa par divu vīriešu abpusēji gribētu dzimumaktu tika izskatīta 1990. gada decembrī, bet homoseksualitātes dekriminalizācija notika tikai 1992. gada 1. martā, kas visumā disonē ar nacionālo vēstures stāstu par neatkarības atgūšanu. Kopumā padomju tautas tiesas notiesāja vairāk nekā 300 cilvēku par tā dēvēto pederastijas pantu. Šī panta īpatnība bija tā, ka pēc tā tika tiesāti gan vīrieši, kas abpusēji gribēja viendzimuma seksuālo aktu (124. panta 1. daļa), gan to pielietoja, tiesājot izvarošanu vai seksuālu sakaru ar nepilngadīgo (124. panta 2. daļa).

Pedofilijas un homoseksualitātes vienādošana – šo joprojām dzīvo aizspriedumu rūpīgi uzturēja un popularizēja padomju juristi, miliči, izmeklētāji, tautas tiesneši. Attieksmi pret kvīriem nebūt neuzlaboja arī padomju seksopatologi, kas homoseksualitāti uzskatīja par perversiju un uzstāja, ka tā ir "ārstējama". Tas liek domāt arī par to, ka padomju laika atavismi bija noturīgi ne tikai Latvijas sabiedrībā 90. gadu sākumā, bet tie nebūt nav pazuduši arī no mūsdienu cilvēku galvām.

Filozofs un sociologs Makss Horkhaimers savā esejā "Par aizspriedumiem" rakstīja, ka aizspriedumi mūsu apziņu pārvērš par tiesu, kurā spriedums jau ir nolasīts, neskatoties uz apsūdzētā iebildēm. [1]  Mūsu ikdiena ir pilna ar aizspriedumiem. No vienas puses, tie palīdz orientēties sociālās vides daudzveidībā, veidojot savu uzskatu un pārliecību sistēmas un identitātes, bet tajā pašā laikā aizspriedumi var kļūt destruktīvi un tos var izmantot, lai manipulētu ar cilvēku, lai diskriminētu un vajātu citus.

Lai arī šodien mēs daudz runājam par cīņu pret aizspriedumiem, tomēr faktiski tā ir savdabīga cīņa ar vējdzirnavām, kur vienus, novecojošus, traucējošus aizspriedumus mēs aizstājam ar citiem, kuri pašlaik mums šķiet "pozitīvāki" vai "pamatotāki".

Tieši aizspriedumi, pēc Horkhaimera domām, cilvēkam visvairāk traucē domāšanas procesā, kurā būtu nemitīgi jātiecas pēc patiesības.

Kvīri partijas nomenklatūrā?

Cilvēku stāstos par saviem laikabiedriem homoseksuāļiem parādās arī vairāk vai mazāk akcentētas piezīmes, kuras liek domāt par padomju laikos sabiedrībā pastāvošajiem naratīviem, kas nav saistīti ar ideoloģizēto, oficiālo diskursu, kad valsts institūcijas daudzas parādības turēja aiz slepenības vai neziņas plīvura, bet cilvēki uz to reaģēja, radot par tām baumas vai modernās (urbānās) leģendas.

Ziņas par kāda homoseksuāļa tiesas procesu sabiedrība uzzināja no dažādiem nostāstiem un baumām, nevis no juridiskās literatūras studijām vai rakstiem avīzēs, jo padomju prese par homoseksuāļa "kriminālnoziegumu" neko nerakstīja.

No baumām varēja secināt, ka daži homoseksuāļi tika notiesāti ar cietumu, bet citi netika, un tas radīja vēlmi skaidrot – kāpēc tā.

Tā tapa leģenda par homoseksuāļiem komunistiskās partijas biedriem, kuri strādāja pārsvarā priekšnieku amatos jeb tā sauktās padomju nomenklatūras posteņos, kas "piesedza" viens otru, neļaujot savējos arestēt vai tiesāt. Šos stāstījumus dažkārt papildina epizodes par dažiem mīklainiem homoseksuāļu nāves gadījumiem, kuri tiek saistīti ar "klusēšanas kodeksa" pārkāpumu, tieši vai netieši norādot uz slepkavības saistību ar nomenklatūru vai Valsts drošības komiteju  (VDK).

Mums nav un visdrīzāk nebūs tiešu pierādījumu par homoseksuāļiem komunistiskās partijas augstākajās institūcijās. Memuāristikā pavīd Latvijas Komunistiskā partijas (LKP) Centrālkomitejas otrā sekretāra Valentīna Dmitrijeva vārds, viņa atsaukšanu uz Maskavu 1986. gadā saistot ar viņa seksuālo orientāciju.[2] Daži respondenti zināja atstāstīt baumoto, ka homoseksuālis bijis arī LKP pirmais sekretārs Augusts Voss. Vai baumas pamatā bija fakti, atliek minēt. Šaubas nerada pieņēmums, ka partijā, tāpat kā zinātniskajā institūtā, teātrī, kolhozā vai fabrikas cehā, varēja strādāt arī homoseksuāļi, bet apšaubāms ir traktējums par savdabīga slepenā tīkla esamību, kas izriet no stāstītā.

Nekonkrētas atsauces par homoseksuāļiem varas gaiteņos parādās arī padomju kvīru stāstos, norādot, ka viņi zinājuši par to, ka, iespējams, ir pastāvējusi kāda homoseksuāļu augstāka kasta. Kāda daļa ar tiesībsargājošo iestāžu aprindām ciešāk saistītu heteroseksuāļu ar leģendu par homoseksuālo nomenklatūru spēja sev izskaidrot, kāpēc kvīru kriminālvajāšanā nevar saskatīt konsekvences.

Kvīru gadījumā priekšstati par homoseksuāļiem varas gaiteņos var tikt skaidroti vienkārši kā šo leģendu atbalss, bet, iespējams, šādi stāsti pildīja arī identitātes normalizāciju, ļaujot saprast, ka homoseksuāli vīrieši ir visur.

Parasti šādus piemērus padomju laika kvīri meklēja literatūrā, kino, mākslā vai tenkās par sava laika slavenībām, tomēr fakts, ka arī partijā ir tādi cilvēki, varēja tikai apstiprināt pārliecību par savu normalitāti.

Leģenda par kvīru slepenajiem tīklojumiem kompartijā nav tikai savu laiku nodzīvojies savdabīgs padomju laika cilvēku aizspriedums. Padomju laika leģendā var saskatīt arī šodienas kontekstu iespoguļošanos – daži mūsu respondenti uzskatīja, ka arī šodien varas gaiteņos notiekot tieši tas pats, ka kvīri veido noslēgtu kopienu, kas "tāpat kā ebreji" viens otru atbalstot. Uz tādiem uzskatiem parasti balstās konspiroloģijas naratīvi, kas nākuši modē ne tikai Krievijā, bet arī radikāli konservatīvajos diskursos citur pasaulē.

Kvīri un čeka

Nedaudz citādāki ir stāsti par homoseksuāļu saistību ar Valsts drošības komiteju (VDK, čeka). Pēc VDK ziņotāju bāzes publiskošanas tajā atradās arī vairāki Latvijas homoseksuāļi, kuri tāpat kā vairums citu sarakstos esošo atturējās no publiskiem skaidrojumiem par savu iespējamo sadarbību ar padomju drošības dienestu. Tas savukārt pastiprināja sabiedrībā pieņemtu priekšstatu, ka čeka varēja šantažēt cilvēkus to seksuālās orientācijas dēļ. Partija un valdība padomju milicijai 60. gadu vidū uzdeva reģistrēt homoseksuālus vīriešus, lai "apkarotu" venerisko slimību izplatību. Pie viena milicija viņus izmantoja operatīvas informācijas iegūšanai. Drošības komiteja, protams, ievāca informāciju arī par potenciālo aģentu seksualitāti, tomēr mūsu rīcībā nav faktu, ka draudi atklāt homoseksualitāti būtu izmantoti kā iemesls cilvēka savervēšanai. Iespējams, VDK taktika paredzēja, ka pats cilvēks, apzinoties savu seksualitāti, būs piekāpīgs.

Saprotams, ka "pederastijas pants" varēja būt āķis, kas cilvēku padarīja vairāk vērstu uz sadarbību ar drošības dienestu. Kriminālvajāšanas draudi varēja būt nopietns arguments, lai homoseksuālis piekristu kļūt par VDK informatoru vai aģentu, tomēr mūsu izmantotie materiāli (tiesa, salīdzinoši nelielais skaits interviju) neliecina par to, ka Latvijas PSR VDK šādu praksi (plaši) pielietoja. Runāt par kvīru īpašo savervējamību, salīdzinot ar heteroseksuāļiem, kuriem atsevišķos gadījumos āķu daudzums varēja būt lielāks, ir savdabīgs aizspriedums.

Aizdomas par homoseksuālo laikabiedru saistību ar čeku heteroseksuāļu vidū pastāvēja līdz pat Atmodai, ko apstiprināja vairāki mūsu respondenti. Tas lielā mērā sekmēja neuzticības auras radīšanu pret kvīriem tā laika sabiedrībā. Piemēram, stāsts par kvīru provokatoriem, ko VDK ir sūtījusi uz 1987. un 1988. gadā notiekošajām protesta akcijām pie Brīvības pieminekļa. Mūsu respondenta uzmanību tam pievērsis "kāds zinošāks" cilvēks, kas norādījis, ka provokatori esot "pidrillas", kas respondenta atmiņā uzjundīja kādu kolorītu, labi ģērbtu vīrieti, kurš nēsājis kurpes uz papēža.

Padomju vara nebūt necentās notiesāt visus homoseksuāļus, bet mēģināja visus uzraudzīt un kontrolēt.

Aizdomība, kas pret kvīriem pastāvēja tiesībsargājošajās un medicīnas institūcijās, "pielipa" arī kādai daļai sabiedrības, piemēram, dažiem no tiem, kas iesaistījās tautas brīvprātīgo kārtības sargu vienībās. Viņi kvīrus uztvēra kā varas aģentus, nevis upurus.

Amerikāņu vēsturnieks Semjuels Haneke (Huneke) pētījumā par kvīru subkultūru uzraudzību Aukstā kara gados sadalītajā Vācijā raksta, ka "lai gan geju šantāžas stāsts ir saglabājies mūsu kultūras iztēlē, bailes no geju spiegiem bija lielākas, tās balstījās uz dziļākām bažām, ka homosocialitāte varētu apdraudēt politisko stabilitāti un sociālo struktūru. Tomēr vēsturnieki ir vienisprātis, ka šie stereotipi nebija nekas vairāk kā tikai tas, kas tie bija: fantasmagoriski aizspriedumi, kas vērsti pret gejiem." ^[3]

Viņš secina, ka iespējamā saistība starp spiegošanu un homoseksualitāti balstījās uz vairākiem ilgstošiem stereotipiem, vispirms jau abu Vāciju izlūkdienestos. Viņš pierāda, ka aizspriedums bija gan pārliecība, ka homoseksualitāte kā garīga slimība gejus padarīja uzņēmīgākus pret komunisma vai arī buržuāziskās dzīves vilinājumiem, gan apgalvojums, ka geji pēc savas būtības ir sazvērnieki un apvienojas slepenās kliķēs, būdami potenciāli derīgi spiegošanai. 

Padomju Latvijas gadījumā, domāju, šī tēze arī ir aktuāla, jo drošības dienesti sociālistiskajās un kapitālistiskajās valstīs varēja rīkoties pēc līdzīgiem apsvērumiem, kurus diemžēl pierādīt nevaram, ņemot vērā, ka Latvijas Nacionālajā arhīvā glabātie VDK dokumenti par to neliecina. Apzinoties, ka priekšstatu pamatā par homoseksuāļiem kā potenciālajiem drošības dienestu aģentiem un ziņotājiem ir visai universāli sava laika aizspriedumi, mēs varam niansētāk vērtēt joprojām dzīvos pieņēmumus par homoseksuāļu saistību ar VDK un miliciju Latvijā padomju laikā.

Par šiem un citiem jautājumiem drīz lasītājiem būs pieejama arī kolektīvā monogrāfija "Klusumā. Starp uzraudzību un ignoranci: kvīri un valsts institūcijas padomju Latvijā, 1954–1991", ko veidojuši Ineta Lipša, Kārlis Vērdiņš, Elizabete Vizgunova-Vikmane, Jānis Ozoliņš un Kaspars Zellis, šo rindu autors.

Raksts tapis par Latvijas Zinātnes padomes projekta nr. lzp-2021/1-0167 finansējumu.