Lielāks dīķis – retāka kopšana
Nav slikti, ja lauku un ne tikai īpašumā ir savs dīķis, kurā veldzēties karstā vasaras dienā vai no kura ņemt ūdeni dārza laistīšanai, taču, lai šāds risinājums būtu veiksmīgs un ērts, dīķis ne tikai pareizi jāizrok, bet arī pareizi jākopj.
Visvienkāršāk savā pagalmā vai teritorijā ir ierīkot dīķi līdz pushektāram – tad nav nepieciešams pilnais būvprojekts, bet tikai apliecinājuma karte jeb paskaidrojuma raksts, norādīja Ieviņa.
"Dīķa lielums jāskatās tiešām no tā, ko mēs gribam ar to darīt, kam tad tas būs domāts. Jārēķinās arī, ka lielākam dīķim ir vieglāka kopšana.
Gluži vienkārši tāpat kā ar lielāku akvāriju – lielāks akvārijs retāk ir jātīra, mazāks akvārijs katru dienu jāapčubina. Tas pats ir ar dīķīti. Ja taisām maziņu, tad rēķināmies, ka katru nedēļu kā zālienu pļaujam, tā arī dīķīti sakopjam," ieteica Ieviņa.
Būtiskākais faktors ir sava īpašuma lielums – jāatceras, ka trīs metrus no kaimiņu robežas neko nedrīkst darīt bez saskaņošanas ar kaimiņiem.
"Tas ir loģiski, jo šajos trīs metros mēs varam žogu sabojāt – jo dziļāku dīķi rokam, jo nogāzes aiziet vairāk uz sāniem. Vai arī, piemēram, kaimiņam jau arī ir kaut kas uztaisīts – divi kaimiņi izrok dīķus, trīs metri tikai starpā, un tas ūdens aiziet uz dziļāko dīķi. Tā arī var būt," stāstīja Ieviņa.
Jāpēta gruntsūdeņi
Tāpat jārēķinās, ka ūdensžurkas un bebri ir sākuši nākt iekšā pat pilsētās, atgādināja Ieviņa, tāpēc lēmums par dīķi jāpārdomā ļoti rūpīgi, izvērtējot īpašuma atrašanās vietu, apkārtējo vidi, iespējamos riskus un problēmas.
"Lai nav nepatīkamu pārsteigumu. Piemēram, mums ir vēstures mantojums no kolhoza laikiem – ferma, netālu no mājām, 100 metrus.
Tad mēs rokam dīķi un brīnāmies, ka ūdens smird. 30 gadi – tas nav liels laiks kopš fermas likvidēšanas. Vienmēr ir jāpārbauda, cik piesārņoti ir gruntsūdeņi," uzsvēra Ieviņa.
Viņa atzina, ka šādi gadījumi joprojām nav retums, tāpēc gruntsūdeņu izpēte ir tiešām svarīga. Tiesa, tas ir salīdzinoši dārgi – urbums maksā 50 eiro metrā. Arī meistari ir gana aizņemti un nereti nevēlas braukt lielus attālumus viena urbuma dēļ.
"No vienas puses, jā, tie ir izdevumi, bet tos vajag uztvert kā ieguldījumu, jo tā mēs pārbaudīsim, kas vispār ir zem mūsu zemes apakšā. Varbūt apakšā ir tik caurlaidīgas gruntis un nav jēgas rakt – tas ūdens aizies. Mēs jau pagājušajās sausajās vasarās redzējām, ka daudzi dīķi palika tukši. Pat Zemgale, kas ir mālaina, vietām palika bez ūdens," stāstīja Ieviņa.
Baseins, kas izskatās kā dīķis
Neilands atzina, ka lielākajai daļai latviešu gribas īpašumu pie jūras, upes vai ezera, taču ne visiem tā sanāk, un tad laba alternatīva ir dīķi vai pēdējā laika tendence – baseini, kas izskatās kā dīķi.
"Tas tā nav tikai Latvijā, bet gan visā Eiropā – taisa dīķus, kuri ir baseini, bet tajos var dzīvot vardes, zivis un arī augi gar malām augt. Tie ir bez hlora, bez ķīmijas, [šādiem baseiniem] ir sūkņi, filtri un kompresori, kas darbina to.
Tas ir izaicinājums dīķu izbūvētājiem, bet domāju, ka tas būs ļoti populāri nākamos 20 vai vairāk gadus," sacīja Neilands.
Šādu baseinu izveidei arvien vairāk mudina pievērsties arī bailes no čūskām, dēlēm un nekontrolējamās dabas dīķos, kuros ir saduļķots ūdens un nav iespējams redzēt apakšu.
Protams, tas prasa lielākus ieguldījumus, jo nepietiek vien ar dīķa izrakšanu – nepieciešama pavisam cita pieeja, veidojot šādu baseinu. Būs vajadzīgs gan izolācijas materiāls, gan kompresors, kas nepārtraukti pumpēs ūdeni, gan filtrs, kas regulāri jāmaina.
"Tur jau nav daudz variantu – ja nenošķir organisko materiālu no ūdens, tad ūdens duļķojas un aizaug.
Tad ir divi varianti: vai nu sūkņi un filtri, vai otrs variants, kas man pašam liekas dabai draudzīgāks, – kad ūdeni dzen gaisa kompresors, kas sanāk krietni lētāk," stāstīja Neilands.
Šādā variantā kompresori pūš skābekli caurulēs ūdens apakšā, tā rodas retināts ūdens, un sāk veidoties kustība. Šādā veidā ar kompresora palīdzību dīķī tiek panākta ūdens kustība. Savukārt tīrību dīķī palīdz nodrošināt oļi, ar kuriem noklāta tā apakša. Kabatās starp oļiem var augt dažādi augi un dzīvot mikroorganismi. Ik pa laikam oļi ir jāizceļ un jāiztīra.
"Tur nav tik daudz iesaistīti sintētiski filtri vai lielas jaudas ūdens sūkņi, kas kustību rada. Man kā dārzniekam tas šķiet draudzīgākais variants, ja gribas tādu ideālo dzīvi, bet tas nav stāsts visiem," pauda Neilands.
Vienlaikus viņš atzina – ja īpašuma izmērs un ainava apkārt atļauj, kā arī nav bail no duļķaina ūdens vai tā iemītniekiem, vislabākais variants vienmēr būs liels, dabisks dīķis.
Dīķi rok vasarā, bet plāno rudenī
Plānojot dīķi, jāņem vērā arī koku attālums no tā. Pirmkārt, koki nepacieš grunts uzbēršanu uz esošās sakņu sistēmas, īpaši mālainas augsnes uzbēršanu. Tas jāņem vērā, domājot par to, kur tiks likta dīķa grunts, uzsvēra Neilands.
Tāpat arī pašu dīķi vajadzētu veidot vairākus metrus no kokiem, lai pasargātus tos. Vēl jāņem vērā, ka no kokiem dīķī sabirst lapas un zari, kas nozīmē daudz rūpīgāku tīrīšanu.
"Ir jau skaisti tie skati un bildes, kur vītols ir pārliecies pāri dīķim, bet kāds kopšanas darbs ir ielikts, lai dīķis gadiem būtu tādā kvalitātē, kādā tas bija izrakšanas brīdī.
Lapas krīt lejā, un tad ir divreiz gadā – rudenī un pavasarī – dīķis jātīra," atzina Ieviņa.
Ja negribas cauru gadu cīnīties ar putekšņiem vai lapām, kas krīt un krājas dīķī, pirms dīķa rakšanas jāsagaida rudens un jāpaskatās, uz kuru pusi lapas pūš valdošie vēji.
"Tad ar mietiņiem nosprauž zonu, kur lapas ir vairumā. Tad zinām, ka tur dīķi nē, ka tas jārok ārpus šīs zonas. Tie ir knifiņi, ja vēl tikai plānojam dīķi," ieteica Ieviņa.
Rakt dīķi labāk ir vasarā, kad gruntsūdeņi nokritušies viszemāk un zeme ir sausa. Tad gan rakt, gan pārvest, gan līdzināt zemi būs vieglāk.
"Otrs variants ir rakt ziemā, kad grunts ir sasalusi. Tad arī traktortehnikai būs labāka cena, jo visa ceļu būve un celtniecība ir apstājusies. Tad vienmēr ir vieglāk iegūt vai sarunāt tehniku, darījums būs lētāks," ieteica Neilands.
