Atšķirība ir arī vizuālajā tēlā: uz interviju Anete ierodas neformāli ģērbusies – džinsos un seriāla "Friends" ("Draugi") T krekliņā, kas ir jauks, mazs iemesls sarunas sākumam.
Anete Bērtule: Jā, jā, seriāls "Draugi" ir daudzu citātu vērts, par to sarunu varētu izvērst uz veselu stundu! (Smiekli.)
Dace Leimane: Un kā ir ar latviešu filmu klasiku? Esmu pamanījusi, ka 26–28 gadu vecā paaudzē, ar kādu man sanāk bieži tikties, to ne vienmēr atpazīst.
Nu, es pārstāvu trīsdesmitdivgadnieku paaudzi. Un drošāk tomēr citēju "Limuzīnu Jāņu nakts krāsā" nekā "Draugus". (Smaids.) Man ir jaunāka māsa, un arī viņa diezgan brīvi citē "Limuzīnu". Tā ka nav tik traki.
Runājot par taviem gadiem, es pamanīju, ka zīmīgs ir gan tavs dzimšanas datums, gan arī gads: 1991. gada Jāņi.
Jā, datuma dēļ man nekad nav bijušas tādas īpašas dzimšanas dienas svinības. Parasti Jāņu nakts burvībā ap pusnakti man tika iedota kūka, ko visi arī apēda. Arī skolas draugus īsti nesanāca uzaicināt, jo bija brīvlaiks. Taču es nesaku, ka man nepatīk manas dzimšanas dienas, līdz ar to Jāņi man ir ļoti tuvi svētki. Vienu reizi es biju izdomājusi uztaisīt īpašu ballīti – uz saviem 30, bet tad mūs visus pārsteidza kovids! (Noplāta rokas un nosmejas.)
Savukārt mans dzimšanas gads – 1991. –, tas man ļoti patīk! Ir tāda forša sajūta, ka esmu piedzimusi tik svarīgā, Latvijas atdzimšanas, gadā. Bet interesanti – lai gan piedzimu brīvā Latvijā, dzimšanas apliecība man ir vecā, padomju laika zaļā.
Jo dokumentācija jau vēl tik ātri nenomainījās, vai ne?
Jā, laikam kaut kā tā.
Šogad Jāņos tev apritēs 33, tāds skaists, bieži par zīmīgu uzskatīts cipars!
Nu, no dzimšanas dienas es pilnīgi neko negaidu, bet gads ir bijis ļoti labs. Varu tikai teikt, ka savā vecumā jūtos ļoti labi, esmu dzirdējusi, ka līdz 35 cilvēki jūtoties brīvi, bet ap 40 tur visādi varot būt…
(Smiekli.) Nu, ir jau visādas versijas. Mēs kā meitenes varam palikt pie izdevīgākās: ka vīriešiem 40 gadu krīze esot zīmīgāka, meitenes varot vieglāk pārlēkt tai pāri.
(Smaids.)
Tu pati esi cēlusies no Ogres?
Jā, tur bija gan mūsu dzīvoklis, gan vecmāmiņas mazdārziņš, Ogres applūstošajā teritorijā. Un mana vecmāmiņa joprojām mēdz teikt, ka es piedzimu dārzā. Un tā gandrīz arī bija: manu mammu uz slimnīcu aiztransportēja no Jāņu svinībām.
Tad bērnība vairāk par zaļiem laukiem vai…?
Nē, tādu lauku man nekad nav bijis, skolas laikā dzīvojām pilsētā. Vasarās gan – vienai vecmāmiņai mazdārziņš Ogrē, otrai – Zvejniekciemā. Otrai vecmāmiņai kā skolotājai arī atvaļinājums bija garāks, un tad viņas tur kombinēja – pie kā mani transportēt.
Ja Zvejniekciems, tad tu esi jūras meitene arī?
Ne gluži. Uz jūru devāmies tikai tad, kad vectēvam bija atvaļinājums, un viņš mūs varēja aizvest. Ar kājām tas prasīja teju divas stundas, un, tā kā nereti bija 30 grādu karstums, bet ūdens – ledains, tad mēs reti saņēmāmies.
Tad tev nav tā, ka tu aizej uz jūru un obligāti nopeldies, lai kādi arī būtu laikapstākļi?
Vispār man ļoti patīk peldēt. Bet, sev pašai par šausmām, man jāatzīst, ka pagājušajā vasarā es nenopeldējos ne reizi! Neesmu nevienam to teikusi, bet tā patiešām bija!
Jo? Kā tu to dabūji gatavu?
(Smiekli.) Es nezinu. Atceros, ka uz vasaras beigām man uzmācās pat trauksme, ka tas nav noticis. Jo tas būtu tā kā zem mana goda!
Vai ne? (Smaids.)
Jā, bet, man šķiet, ka tā arī palika. Pirms peldēšanas es jūtu, ka manī ieslēdzas šis pieaugušā racionālais: "Jā, bet vai vajag? Ūdens būs auksts!" – domas, kas bērnībā nekad neienāca prātā. No tā ir jātiek vaļā, jo man patiešām ļoti patīk peldēt.
Tev jāpievienojas ziņu kolēģei Aijai Kincai, ziemas peldētājai…
Visu cieņu viņai un citiem, kas peld ziemā, lec no klintīm un skrien maratonus, bet es neesmu tāds cilvēks! Es negribu sevi mocīt!
Bet pa karstām oglēm tomēr pastaigāji?
Darba ietvaros, jā, – tur es mēdzu sevi mocīt.
Tu teici jā, jo scenārijs bija tāds?
Tā varētu teikt. Jo, lai arī kādu retu reizi esmu darbā pateikusi nē, pēc tam to nožēloju. Protams, es noelsos vien, kad man piedāvāja staigāšanu pa oglēm. Taču no divām alternatīvām es izvēlējos mazāk trako.
Kas bija otra?
Braukšana ziemā pa kalna upi! Nu, saprotams, kādas nu Latvijā kalnu upes, bet ziema paliek ziema, un tad es teicu: "Paliksim pie oglēm!" (Smiekli.)
(Smiekli.)
Pirms tam es mazliet palasīju un aizbraucu, noskaņojusies ļoti optimistiski, taču filmēšanas laikā cilvēki, kas gribēja laikam mani iedrošināt, sāka stāstīt: "Pirms tu ej pa karstām oglēm, tev galvā noteikti visu vajag palaist vaļā, jo tie, kas to neizdara, parasti apdedzinās!" Man likās: "Ak, kādas šausmas, kāpēc tu man to stāsti?!"
Jā, jā, jā…
Un tad beidzot ir uzstādītas visas kameras, kas parasti aizņem daudz laika, ir sakurinātas ogles un sāk mūzika skanēt. Kāds man pienāk un saka: "Bet zini: tu vari to arī nedarīt!" Es domāju: "Tiešām? Tieši kā es varu to tagad arī nedarīt?"
(Smiekli.)
Bet rezultāts bija labs – ieguvu tādu pozitīvu adrenalīnu.
Neapdedzināji neko?
Nē, pilnīgi nē! Neko nejutu!
Zini, šajā stāstā par oglēm es pamanīju kaut ko vēl. Ko ļoti būtisku par tevi, kad teici – "Man ir grūti pateikt nē, pēc tam vienmēr nožēloju". Tu atklāji arī, ka nespētu nestaigāt pa oglēm tā iemesla dēļ, ka tik daudz cilvēku apkārt ir strādājuši, lai filmēšana notiktu. Tas tevi raksturo kā ļoti atbildīgu un disciplinētu cilvēku, kam piemīt jūtīgums un empātija novērtēt citu ieguldījumu. Citās intervijās esi stāstījusi par stresu un galvassāpēm. Šķiet, ka tavs talants tev pašai maksā diezgan dārgi, vai ne tā?
Nu, pirmkārt, es neteiktu, ka es meklēju iespējas, tās atrod mani. (Domā.) Gan jau, ka tās migrēnas citā gadījumā nebūtu, protams, jā, bet man nav skaidrs koncepts, kā var nesagatavoties pirms raidījuma? Labi nesagatavoties! Un tas neizbēgami prasa jaudu un resursus. Kam es šogad mēģinu pateikt nē, ir diskusijām sarunu festivālā "Lampa". Lai gan man saka: "Nu, kas tad tev? Aizbrauc un novadi!" Bet tas nekad nav tā!
Vai ne? Tas ir tāpat kā daži domā: "Kas gan tiem aktieriem? Nospēlē dienā izrādi divas stundas, un viss!" (Smiekli.)
Vai ne? Esi brīvs no rīta un vakarā? Šis allaž ļoti izbrīna! Ja man kāds pasaka: aizej un novadi diskusiju, es par to domāšu un tēmu pētīšu nedēļu pirms tam. Un vēl nedēļu pirms man būs intensīva trauksme par to, kāpēc es vēl joprojām neesmu tam pievērsusies? Es nepiekrītu darbam, ja man ir sajūta, ka es nevaru to izdarīt! Protams, ir bijušas arī ļoti izaicinošas reizes, kad nav laika sagatavoties…
Nu, piemēram?
Piemēram, pavisam nesen man bija, kā parasti, mans vakara raidījums "Šodienas jautājums" un nākamajā dienā – intervija ar jauno Polijas ārlietu ministru, kas bija vizītē Rīgā. Viņš bija noteicis laiku: dienas pirmā puse. Bet, ja man ir iepriekšējā vakarā darbs līdz deviņiem, mājās esmu desmitos. Nākamajā rītā man ir jābūt uz grimēšanu, un tad man ir intervija, – kad lai es gatavojos? Tikai naktī! (Smiekli.)
Tā sanāk!
Es atceros to nakti: sēdēju un sēdēju, netiku pāri ievadam, un stundas iet. Un tad tu paskaties pulkstenī, kas jau ir tik daudz, ka uznāk tik liela trauksme, ka galu galā [darbs] aiziet. Tad uzrakstīju.
Saprotu.
Un tāpēc es apbrīnoju un reizēm arī nosodu… (Iepauzē.) Jā, reizēm laikam arī nosodu cilvēkus, kuri bez pieredzes, bez zināšanām un kapacitātēm piekrīt būt deputāti, piekrīt būt ministri, es, protams, nerunāju par visiem. Jo man būtu vājprātīgi bail, ka es nemācēšu!
Vai ne?
Es nesaprotu, kāpēc viņiem liekas, ka viņi mācēs. Tas laikam ir pašvērtības un paškritikas jautājums. Vai kāds cits jautājums.
Zini, lai gan mūsu sarunas fokuss nav politika, ne arī ekonomika vai finanses, kas bieži ir tavu raidījumu tēmas, taču, ja jau mēs iegriezāmies šajās kulisēs, tad tikai viena remarka vēl pie tevis paceltā jautājuma par cilvēku nespēju novērtēt savas kapacitātes. Man šķiet, ka tieši šie gadījumi ir par iemeslu tam, ka sabiedrībā ir tik maza uzticība politiķiem un valdības vīriem. Latvijas sabiedrība veidojas ļoti duāla: "viņi un mēs". Rodas iespaids, ka politiķi – "visi ir tādi – slikti un nekompetenti!" Sastopoties ar šiem cilvēkiem vaigā tik daudz vakarus pēc kārtas, pasaki tautai: vai viņi visi tādi ir? (Smaida.)
Nē, nē, nu, protams, nē! Mans raidījums ir vakaros, un es redzu, kādā ģīmī tie cilvēki nāk: ministram nav viegls darbs! Tur ir ārkārtīgi daudz darba! Ļoti daudz karstu jautājumu!
Deputātam ir vieglāk izšļūkt cauri, vai ne?
Jā, jo deputātiem ir iespēja slodzi sev noorganizēt pašiem. Var izbraukt ievēlētos gadus cauri Saeimai, es domāju, vispār neiespringstot. Mierīgi! Bet ir deputāti, kas ļoti daudz strādā. Jo, ja ministram ir viņa viena nozare, kur, protams, ir miljons aspektu, tad deputātam ir visi jautājumi. Un, ja tu esi ar atbildības sajūtu un gribi zināt, par ko balso, tad tas ir milzīgs apjoms, kurā iedziļināties. Pie tam: dokumenti ir ierēdnieciskā un juridiski sarežģītā valodā. Un, ja vēl gribi virzīt kādas iniciatīvas – ir, ko darīt! Bet ministri, īpaši veselības un izglītības ministri, tie, kurus vienmēr lamā, viņiem ir milzīgs darba apjoms… Viņi nāk vakaros ļoti noguruši. Ļoti novērtēju, ka viņi pēc smagās darba dienas vēl nāk uz raidījumu.
Jā, vai arī uz "Rīta Panorāmu" agrajos rītos pirms darba.
Skat, jums birojā ir sunītis!... (Anete priecīgi iesaucas, ieraugot aiz mūsu tikšanās istabas stikla sienas kāda televīzijas kolēģa mazo suņu meiteni, kas lustīgi skraida starp redaktoru un režisoru kājām.)
Jā, jā, šī jaunkundze mums te ik pa laikam paviesojas un kopā ar saimnieku dodas pusdienlaika pastaigās pa Zaķusalu!
Cik jauki!
Tev arī patīk suņi?
Jā, man ļoti patīk, kaut gan esmu kaķu cilvēks. Patiesībā mani mulsina cilvēki, kas saka: esmu kaķu cilvēks, bet ļoti nepatīk suņi. Un otrādi. Man ļoti patīk gan vieni, gan otri, tomēr sevi pieskaitītu pie kaķu cilvēkiem.
Tev arī pašai ir kaķi?
Jā, divi. Arī bērnībā man bija kaķis, diemžēl pa vasaru viņš brauca pie vecmāmiņas uz dārzu. Un katrs rudens, kad bija jāatgriežas mājās, bija grūts. Tāpat kā pavasaris, kad bija jādodas atkal prom. Kaķis visādi izrādīja savu grūtumu: tika saskrāpēts viss kaut kas un nogrūsts. Es gan mēģināju viņu piesegt: kad atnācu no skolas, savācu, ko nu varēju…
O! Tu esi labs draugs!
(Smaids.) Bet vienā brīdī viņš tika aiztransportēts uz kādiem laukiem, ko es ļoti pārdzīvoju. Un, tiklīdz uzsāku patstāvīgu dzīvi, tā es paņēmu kaķi.
Un tagad ir divi?
Jā, tā sanāca, ka viņiem piespiedu kārtā nācās apvienoties, bet viņi nav draugi.
?
Viņi nav draugi jau gandrīz astoņus gadus, un tas ir šausmīgi! Mēs visu ko mēģinājām, bet veterinārārsta konsensus bija: dzīvē tā vienkārši mēdz būt – tāpat kā ir cilvēki, kas viens otram nepatīk, un tur neko nevar darīt, tā reizēm ir arī kaķiem.
Atgriežoties pie tēmas par lielo darba apjomu, kāds ir ministriem un labajiem deputātiem, kas iedziļinās lietās, tu teici, ka nevari iedomāties nesagatavoties raidījumam. Līdzīgi kā deputātiem, arī tavs tēmu loks ir ļoti plašs. Cik stundās ievelkas tava darba diena?
Nu, Covid-19 laikā tās bija 11–12 stundas. Katru dienu bija jātaisa vairāki lielie gabali, lai gan arī viens sižets bieži nav maz. "Panorāma", kur es tolaik strādāju, vēl sākās pusdeviņos, nevis astoņos, kā tagad, un ne tikai es, bet daudzi kolēģi šajā laikā bieži vēl bija darbā, steidza kaut ko montēt. Kādreiz jau gadījās aiziet mājās piecos, bet ļoti reti. Tad man likās: brīva diena!
Tagad es nāku mājās vēl vēlāk. Taču ir atšķirība: es vēlāk eju arī uz darbu. Bet tagad es vismaz zinu: četri vakari – no pirmdienas līdz ceturtdienai – man ir aizņemti, un es nevaru iet ne uz teātri, ne arī uz ballītēm – nevaru.
Un visi to zina!
Tieši tā, to visi zina. "Panorāmas" laikā es nekad nezināju, kādi darbi būs. Draugiem vienmēr teicu: varbūt es būšu tikos, bet varbūt tikos. Un vienu brīdi jau šķiet: darbs tūlīt būs padarīts un varēšu skriet, bet, atnākot no montāžas, producents jau gaida ar teikumu: klau, ir noticis tas un tas! Beigās jau neviens no draugiem necerēja, ka ieradīšos uz kādām svinībām.
Tu to uzzīmēji tik kinematogrāfiski, es iedomājos filmu "Sātans Pradas brunčos". (Smiekli.) Vai visu mūžu esi gatava tā strādāt?
(Smaids.) Ziņu dienestā cilvēki strādā ilgi! Atceros, kad es biju tikko atnākusi, tas bija pēc otrā žurnālistikas studiju kursa "Stradiņos", tolaik vairāki cilvēki gāja prom no "Panorāmas": Arnis Krauze un Ilva Liepiņa. Atceros, kā es tur maliņā kautrīgi stāvēju, visi citi – apkārt Arnim, kas Ziņu dienestā bija nostrādājis 15 gadus, un vērtējums bija: tas ir daudz! Arī man toreiz šķita, ka daudz. Bet, skat, man pašai šis jau ir divpadsmitais gads Latvijas Televīzijā! Un galīgi neliekas, ka ir daudz laika pagājis!
Gadus nemana…
Jā. Un brīdī, kad sāku domāt par kādām pārmaiņām, man piedāvāja "Šodienas jautājumu", kura režīms man ļoti patīk. Man tas ļoti der: esmu pūce, vakaros jūtos labi. Savukārt rītos varu pagulēt. Reizēm jūtos pat vainīga citu kolēģu acīs par četrām darba dienām nedēļā. Nudien, esmu pilnīgi laimīga par to!
Piektdien vari nenākt?
Jā. Svētdienas gan ne vienmēr ir brīvas, reizēm nākas pastrādāt jaunajai nedēļai, bet piektdienas ir brīvas. Un jūtos nepelnīti aplaimota ar šo.
Ja es tev lūgtu raksturot metamorfozes, kā gadiem cauri esi mainījusies, vai vari noraksturot?
Noteikti veiksmīgāk esmu sākusi cīnīties ar naivumu un labticību, kas manī ir. Jo manī tā ir liela. Kaut
es arī nedomāju, ka žurnālistiem vajag visur iet ar attieksmi: noteikti ir slikti. Tā ne, taču veselīgai skepsei pret dažādām atbildēm ir jābūt.
Sākumā man ar to negāja viegli, jo es saskatu cilvēkos labo: redz, viņš jau centās, bet sanāca tā, kā sanāca. (Smejas.) Šīs īpašības varbūt neiet kopā ar manu publisko tēlu, bet tā ir.
Jā, tā varētu būt. Kadrā izskaties ļoti nofokusēta un mērķtiecīga.
Neesmu no improvizācijas meistariem. Vienmēr, kad mani aicina uz kādiem brīvākiem formātiem, brīdinu, ka jūtos vāji tajā.
(Smiekli.) Arī man pirms intervijas teici, ka neesi no lielajām stāstniecēm! Tas tiešām izklausījās pēc brīdinājuma.
(Smiekli.) Tā ir. Es ļoti sagatavojos. Savām vakara intervijām pat mēģinu prognozēt atbildes uz maniem jautājumiem, sagatavot pretjautājumus un pretargumentus. Varbūt pārāk reti paļaujos tam, ka spēšu reaģēt uz vietas.
Tu gribi teikt, ka tava koncentrēšanās savā veidā rada ne gluži to iespaidu par tevi, kas tu patiesībā esi?
Savā ziņā. Piemēram, zinu, ka vadīt "Šodienas jautājumu" mani aicināja, balstoties uz tiem interviju fragmentiem, kuros ir jautājumi un atbildes viena pēc otras, tā strikti un tieši, un droši vien vadībai pēc tā radās iespaids, ka es nu tagad visus baigi pārtraukšu un ierobežošu.
Kaut arī es jau toreiz teicu, ka tas nav veids, kā es strādāju. Tā ir tikai tiešraides specifika, kur atšķirībā no montēta sižeta nav iespējas ar cilvēku gari runāt. Patiesībā es labprāt uzklausu cilvēka stāstu, ja ir iespējams.
Tiešraide ir cits formāts…
Nuja. Reizēm apskaužu "Krustpunkta" kolēģus, kas stundas laikā izrunājas ar visiem raidījuma viesiem. Atšķirībā no manis, kam vienmēr ir pulkstentiņš galvā, kas saka: jāiet uz priekšu, citādi mēs tēmu neizrunāsim! Šis, starp citu, arī man pašai sevi liek vairāk analizēt, kritizēt par to, kas neilgajā sarunas laikā ir izdevies un kas ne. Starp citu, pēc veiksmīga raidījuma aizbraukt mājās labā noskaņojumā un aizmirst par to ir viegli. Savukārt pēc ne tik veiksmīga tas ir neiespējami. (Smejas.)
Jā, tā atbildīgiem cilvēkiem mēdz būt. Bet varbūt, ka tas ir tavs vērtējums un skatītājiem šķiet citādāk?
Es ļoti labi saprotu, ka cilvēki dažādi vērtē lietas. Man bieži arī pārmet, ka es nepietiekami asi runāju. Cilvēkiem ir dažādas gaidas, ļoti atšķirīgas. Ir bijis arī tā, ka mana ome zvana un saka: "Anete, tu nedrīksti tā jautāt prezidentam!"
Ja? Nu, nu, ko tu pajautāji?
Mans jautājums bija: "Vai, skatoties, kā iet Rinkēvičam, nešķiet, ka vajadzēja kaut ko darīt citādi?"
Kurš tad bija tas "laimīgais", kam tu to pajautāji?
Levits! Un tas bija viss. Es tikai pieklājīgā formā pajautāju…
Nu, zināms viedoklis jau jautājumā ir. Un uzreiz sekoja komentāri…
Jā. Es visu laiku saņemu komentārus, un, protams, arī man pašai nav viegli ar to. Bet ir skaidrs arī, ka visiem nepatikšu.
Citādi strādāt šeit nav iespējams, tas gan!
Protams, ir cilvēki, kam es patīku un kas man pienāk veikalā klāt, pasaka labu vārdu, un tas iepriecina. Bet kopumā es nejūtos, ka mani mīlētu. Ir milzīga sabiedrības daļa, kam, šķiet, žurnālisti riebjas. Atsevišķos gadījumos tas tiek mērķtiecīgi veicināts: tajos pašos sociālajos medijos ir cilvēki, kas apzināti izplata nepatiesu informāciju, ka žurnālisti melo, apkalpo to vai to, ka žurnālistiem maksā…
Bet es negribu žēloties. Jo visi, tai skaitā politiķi un arī ikviens, cieš sociālajos medijos. Tā nav laba situācija, bet neredzu, kā to iespējams mainīt.
Tev kā publiskai personai ir ļoti grūti būt šajās krustugunīs ikdienā, protams. Taču tajā pašā laikā arī mums pašiem visu laiku jāapzinās, ka medijiem pieder vara, vai ne? Ko arī dažādi varam izmantot. Jādomā, ko mēs izdarām ar cilvēkiem, kurus intervējam.
Man ir intervijas, pēc kurām es nejūtos labi. Tās ir situācijas, kad cilvēks, ko intervēju, jūtas slikti. Bet ir tā, kā ir: es viņam nevaru nevaicāt! Jo tāds ir mūsu darbs. Citādi: kas notiks, ja žurnālisti pārtrauks uzdot jautājumus? Pārtrauks kritizēt? Ja mēs nenorādīsim uz nejēdzībām? Nepētīsim?
Un te nu laikam mēs nonākam pie jautājuma par gatavošanos intervijām, par ko tu sākumā runāji: cik izvaicātājs ir kompetents, lai kritika ir pamatota. Kas virza procesus, nevis grauj.
Tieši tā.
Intervijas noslēgumā jautājums par tavu bērnības sapni: kādreiz vēlējies būt aktrise. Vai nenožēlo, ka nekļuvi?
Tā nebija mana izvēle: es netiku. Vai man ir žēl? Es nezinu. Ar lielu prieku eju uz teātri. Toreiz, kad netiku, man bija žēl, jā. Bet tagad domāju, ka man ir ļoti paveicies: par spīti tam, ka sapnis nepiepildījās, man ir darbs, kas ļoti patīk. Es pieņemu, ka ne visiem tā veicas… Vai šis nav labs noslēgums intervijai? (Smiekli.)
(Smiekli.) Šaubu nav! Paldies tev!
