Daunis Auers ir Latvijas Universitātes profesors, domnīcas "LaSER" valdes priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes doktorantūras programmas direktors. Studējis Londonas Ekonomikas augstskolā un Londonas Universitātes koledžā Apvienotajā Karalistē. Bijis ASV Fulbraita programmas pētnieks Kalifornijas universitātē Berklijā, Vašingtonas universitātē Sietlā un Baltijas–Amerikas brīvības fonda pētnieks Wayne State Universitātē Detroitā.
Politiskās debates un šovs
Gints Grūbe: Visu laiku runājam, ka pirms 20 gadiem Eiropas Savienība bija vīzija, kura definēja mūsu politiku, uzvedību, noteica politisko partiju vektoru. Šobrīd, pēc 20 gadiem, sakām, ka mums ir pazudis tas vektors, ka mūsu politika, ekonomika stagnē, jo trūkst šī noteicošā vektora tikai tāpēc vien, ka nav kur iestāties, jo mēs jau esam iestājušies visur.
Daunis Auers: Protams, ir vēl kāds klubiņš, kur varētu iestāties, bet varbūt par to mēs runātu vēlāk, proti, Ziemeļvalstu klubā, Ziemeļvalstu padomē – "Nordic Council" angliski. Tas arī būtu zināms mērķis, tas iedotu kādu zināmu rāmi arī politikas attīstībai. Bet tas laikam ir cits jautājums. Jā, iestāšanās Eiropas Savienībā arī īsti nedod mērķi, jo, iestājoties Eiropas Savienībā, tu vienkārši pakļaujies Eiropas Savienības likumiem, normām. Protams, arī tos ietekmē, kaut ko maini caur Eiropas Parlamentu, caur Ministru padomi un tā tālāk. Bet tas jau īsti neiezīmē to, kādā virzienā attīstīsies tautsaimniecība, sabiedrība, labklājība. Eiropas Savienībā ir milzīgas atšķirības starp valstīm. Īrijas modelis būtiski atšķiras no Zviedrijas modeļa un Zviedrijas modelis – no Austrijas modeļa, un tad ir dienvidu valstu labklājības modelis, kas pamatā balstās uz pensijām un labklājību vecākajai paaudzei, un tā tālāk. Tātad, iestājoties Eiropas Savienībā, mēs jau neiegūstam kaut kādu tādu virzienu attīstībai, mums pašiem ir par to jālemj. Varbūt arī tāpēc pēc iestāšanās Eiropas Savienībā mēs jau mērķējam uz citiem klubiem. Bija tas lielais mērķis – iestāties eirozonā, ko arī izdarījām, tad pēc eirozonas bija mērķis iestāties Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā jeb OECD, kas ir tā kā bagāto valstu domnīca. Tur arī iestājāmies, un tagad varbūt ir tā problēma, ka vairāk nav skaidrs, ko darīt ar mūsu valsts pārvaldi, nav skaidrs virziens, kurā virzīt visu valsts pārvaldi, tāpēc parādās jautājums par to, kurp Latvijai doties.
Pa laikam šī sistēma, kura ir nosacīti stabila un dažkārt stagnējoša, mūs mēdz arī pārsteigt. Mums liekas, ka mūsu politisko kultūru reprezentē pietiekami demokrātiskas vērtības, un mēs Eiropas Parlamenta vēlēšanu kontekstā redzējām šo diskusiju un jautājumu aktualizāciju attiecībā uz mediju jomu, kurā izvirzījās jautājums, kas mums likās agrāk kā ābeces patiesība – politiskās debates žurnālistiskā izpratnē un politiskā aģitācija partiju reklāmas un propagandas nozīmē –, ka ir vēlme šīs abas lietas sajaukt kopā. Tas, manuprāt, ir kaut kas jauns, kādā veidā sajaukt šīs demokrātijas kārtis, kur mums pirms tam bija diezgan skaidrs, kas ir kas.
Bet politiskās debates pēc būtības arī ir salīdzinoši jauns fenomens. Politiskā zinātnē mēs to saucam par Eiropas politikas amerikanizāciju, jo politiskās debates Eiropas valstīs faktiski tikai parādījās 21. gadsimtā. Britiem pirmās politiskās debates televīzijā bija tikai, ja pareizi atceros, 2010. gadā. Tas ir ļoti jauns fenomens, un ir arī zinātnieki, kas ir ļoti kritiski par šo tendenci.
Jo?
Jo tas vienkāršo politiku. Jo tā vietā, lai ietu un runātu ar vēlētājiem, skaidrotu lietas pēc būtības, mums principā ir šovs par to, kurš ir smukākais, kurš ir cēlākais. Tas viss faktiski sākas ar pašam pirmajam politiskajām debatēm, kas notika Amerikā 1960. gadā starp Ričardu Niksonu un Džonu Kenediju, kad pirmoreiz televīzijā bija politiskā diskusija.
Bet vienmēr ir vidutājs, kurš ir žurnālists, kurš šīs debates…
Bet ir šis vizuālais un tas, ko vēlētājs dzird…
Tas ir prevalējošāks faktors?
Par Kenediju un Niksonu ļoti interesanti ir tas, ka, protams, pēc debatēm tika uzdots jautājums un bija socioloģijas dati par to, kurš ir uzvarējis. Tie, kas skatījās televīziju, ar divu trešdaļu vairākumu uzskatīja, ka Kenedijs – jauns, skaists, elegantā uzvalkā. Viņš bija iededzis, jo iepriekšējo nedēļu bijis Floridā. Niksons bija gulējis slimnīcā, viņš bija bāls, slims, tur bija ļoti karsts studijā… Viņam bija ļoti neērti. Viņš arī izskatījās neērti, zaudēja. Bet šīs debates translēja arī pa radio, un radio klausītāji ar divu trešdaļu vairākumu uzskatīja, ka Niksons ir uzvarējis. Tātad viņi klausījās saturu, bet tik daudz neskatījās uz vizuālo.
Tad tā morāle būtu, ka, ja debates ir iespējamas, tad radio un audio formātā, nevis audiovizuālā formātā?
Nu, varbūt, jo mēs zinām, ka vizuālā formātā televīzijā cilvēki tiešām vairāk skatās uz to, kā cilvēks izskatās, kā ir saģērbies, cik pārliecinoši runā, un mazāk klausās saturu. Jebkurā gadījumā šis jautājums par to, vai debates ir vērtīga lieta vai ne, nav nemaz tik viennozīmīgs. Protams, medijiem debates ir ļoti atraktīvas, jo piesaista skatītājus, piesaista bišķītiņ uzmanību arī sev, bet vai tas ir ļoti, ļoti vērtīgi demokrātiskam diskursam, par to domas dalās.
Ja mēs atgriežamies pie jautājuma par Eiropas Parlamenta vēlēšanām, tad mēs nereti sakām, ka vēlēšanas ir par kaut ko citu, ne tikai par to, ka mēs tur ievēlēsim vienu vai otru personu Eiropas Parlamentā. Ja mēs skatāmies šobrīd uz Latviju un Eiropas Parlamenta kontekstu, arī mēs izvirzām jautājumu, ka mums ir jāizlemj, vai mēs balsojam par kremliski noskaņotām vai slēpti noskaņotām partijām, vai pārējām. Respektīvi mēs redzam, ka šajos vēstījumos ir ietverts vispār kaut kas cits, ne tikai šī pati Eiropas Parlamenta vēlēšanu būtība. Kas tas ir, kas notiek šobrīd?
Tā tas ir faktiski pēdējos 20 gadus. Es savā zinātniskajā darbībā pietiekami bieži esmu rakstījis par Eiroparlamenta vēlēšanām Baltijas valstīs, Latvijā, Ziemeļeiropā, un Latvija vienmēr izcēlās ar to, ka debates īsti nebija par politiskiem jautājumiem. Tur vairāk bija debates par to, kas mūs pārstāvēs un kā šis cilvēks mūs pārstāvēs, cik labas svešvalodu zināšanas ir šim cilvēkam, vai mēs varam uzticēties tam un tā tālāk. Mazāk ir runa par to, ko konkrētā kandidāta politiskā partija vai politiskā grupa Eiroparlamentā domā par lauksaimniecības politiku, piemēram. Vai mēs zinām šobrīd, ko "Renew Europe", tātad liberālā partija Eiropas Savienībā, ko viņi domā par lauksaimniecības politiku, domājot par nākamo budžeta periodu Eiropas Savienībā un to iespēju, ka Ukraina varbūt iestāsies, ka varbūt būs jau jāsāk dot kāds labums Ukrainas lauksaimniekiem? Es domāju, ka tas nav īpaši izskanējis. Galvenokārt ir runa par Latvijas lauksaimniekiem, zemniekiem, ka mēs viņus aizstāvēsim, bet partijām jau ir kaut kādas nostājas šajos jautājumos. Vairāk domājam par to, ko sūtīsim, nevis par to, ko tas cilvēks politiski pārstāvēs. Bet rezultāts arī faktiski ir bijis labs pēdējos 20 gados, jo varētu teikt, ka Latvija kopā ar Igauniju un Lietuvu, un arī citām jaunām Eiropas valstīm, ir modernizējuši Eiropas Parlamentu. Jo Eiropas Parlaments līdz pat 90. gadiem bija tāds – varētu to aprakstīt kā lūzeru parlamentu. Tur bija tādi politiķi, kuriem nebija sanācis darbs nacionālajā politikā, bieži vien viņi bija iesaistījušies kādā finansēšanas vai seksa skandālā un tad sūtīti uz Eiropu, jo Vācijā un Lielbritānijā, un Īrijā bija pilnīgi vienalga par tiem… Ko viņi dara, neviens tā īsti nezināja, bet zināja, ka tur ir laba dzīve, nu tad lai viņi tur dodas. Vai arī tur bija jaunie censoņi, kas mēģināja būvēt savu karjeru, bet uzreiz ar pirmo iespēju atgriezās uz savu nacionālo valsti, jo tā bija tā īstā politika. Bet sākot no 2004. gada, mēs, tas ir jaunā Eiropa, ieviesa šo [praksi], ka mēs sūtām bijušos premjerus, ārlietu ministrus, kultūras ministrus, finanšu ministrus un tā tālāk, kas ir ar lielām zināšanām. Šie cilvēki ir profesionalizējuši Eiropas Parlamenta darbību, jo vēl arvien, ja mēs skatāmies uz kaut kādiem zviedru vai franču politiķiem, Eiroparlaments viņiem nav kaut kas īpaši vēlams. Ja tu iestājies politikā Francijā, Īrijā vai Spānijā, tavs mērķis ir nokļūt galvaspilsētā, likumdevējā, izpildvarā, un Eiroparlaments varētu būt tikai vieta, kur tu esi uz tādu īsu brītiņu, kad tava karjera sākas, kad tā iet uz augšu. Vai arī, kad tava karjera ir beigusies, un, kā angļi saka, tev ir tāds soft landing (mīksta nosēšanās) – prom no politikas.
Četri scenāriji
Vēlēšanas, protams, ir labs konteksts dažāda veida vizionārismam, un jūs esat arī domnīcas "LaSER" valdes priekšsēdētājs, kas nule kā nāca klajā ar pētījumu vai scenāriju "Latvija 2040", kas man neviļus atsauca atmiņā jau savulaik Roberta Ķīļa vadīto "Latvija 2030". Jūsu ziņojumā ir aprakstīti četri tēlaini nākotnes scenāriji Latvijai: "Baltijas tīģeris"; "Ziemeļvalsts – Latvija"; "gurdenā Latvija" un "vientuļā Latvija", kas dod mums iespējas, kā jūs rakstāt, pārrunāt un apzināt uzdevumus, kas nepieciešami, lai sasniegtu konkrētu iznākumu. Kaut kādā ziņā šīs prognozes iezīmē, vismaz gurdenā un vientuļā Latvija, tādu mūsu sabiedrības spoguļattēlu, šos jūsu aprakstus lasot kā vīziju, kur mēs negribētu atrasties. Kas ir tā nākotnēšana vai nākotņošana, kas ir tāds jauns vārds, ko jūs mēģināt ieviest latviešu terminoloģijā?
Nākotnēšana ir kļuvusi šausmīgi populāra 21. gadsimtā. Jau 20. gadsimta beigās uzņēmumi sāka nodarboties ar nākotnēšanu, un arī Amerikā CIP (Cantrāpā izlūkošanas pārvalde), Amerikas Valsts departaments, kas ir viņu Ārlietu ministrija, un citas institūcijas ar to sāka nodarboties. Bet Eiropā mums tas sāka parādīties tikai 21. gadsimtā. Ideja ir ļoti vienkārša. Ar nākotnēšanu mēs mēģinām saprast, kas tad ir prognozējamās tendences nākotnē. Ja mēs apmēram saprotam, kas ir tās tendences un kā tās varētu mūs ietekmēt nākotnē, mēs varam sākt arī politiski gatavoties šīm pārmaiņām, ko mēs īsti nedarām. Ne tikai Latvijā, bet arī daudzās citās valstīs. Piemēram, mēs varam prognozēt, ka nākotnē Latvijas iedzīvotāji būs daudz veselīgāki un dzīvos ilgāk. Ja mēs sākam arvien vairāk un vairāk investēt mūsu veselības aprūpē, iznākums uzlabojas. Tas nozīmē, ka mums jau tagad būtu jāsaprot, ka tas nozīmē, ka nākotnē, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, mirstība nebūs tik daudz saistīta ar vēzi vai sirds problēmām, kā tas ir līdz šim, bet ar demenci. Ka cilvēki dzīvos tik ilgi, ka sāksies problēmas ar atmiņu, ar smadzenēm, ikdienas izdzīvošanu. Kas nozīmē, ka mums ir jāsāk domāt par pansionātiem, mums ir jādomā par cilvēkiem, kas strādās šajā aprūpes nozarē, jo mēs varam prognozēt, ka pēc viņiem būs milzīgs pieprasījums pēc apmēram 10–15 gadiem.
Tāda ir tā nākotnēšanas ideja, ka, saprotot šīs tendences, mēs varam arī gatavot valsts politiku.
Jūs rakstāt šajā prognozē un pētījumā attiecībā uz ģeopolitisko situāciju turpmākajos 16 gadus, ka cīņa par ietekmi globālajā telpā pieaugs un spriedze sasniegs Aukstā kara līmeni, un neviena valsts nebūs spējīga dominēt visos pasaules reģionos un visās ietekmes sfērās. Tā rezultātā pastāv ievērojams risks, ka dažas valstis kļūs pārdrošākas un iesaistīsies dažādās konfliktsituācijās un militāros konfliktos. Tā ir tā globālā telpa nākamajiem 16 gadiem. Aukstais karš ir tāda vēsturiska analoģija, ko jūs izmantojat, bet Latvija tolaik principā nebija tāds spēlētājs kā šobrīd, mūsu pieredze Aukstajā karā bija, esot okupētai valstij. Kas ir tas, ko mēs varētu prognozēt, un kāda veida rīcība vai politika būtu attīstāma, ja mēs šo vēsturisko analoģiju izmantotu?
Aukstā kara laikmets, protams, bija zelta laikmets Rietumeiropai. Šis bija posms, kad nostiprinājās demokrātija, kad bija visātrākā, visstraujākā ekonomiskā izaugsme Eiropas vēsturē – no 1945. līdz apmēram 1975. gadam. Tātad nav tā, ka Aukstais karš nozīmē, ka viss sabrūk. Aukstā kara laikā mēs varam saprast, ka ir drošības riski, ka mums ir jāinvestē drošībā un jātērē, visticamāk, vairāk par 2,5–3% no iekšzemes kopprodukta aizsardzībai. Bet tajā pašā laikā mēs varam arī attīstīt mūsu nacionālo politiku, ekonomisko politiku, labklājības politiku, izglītības politiku un tā tālāk. Nav tā, ka mēs varam tikai vienu lietu darīt šajā laikā. Aukstais karš nenozīmē tikai un vienīgi aizsardzību. Kā Rietumeiropa un arī ASV pierādīja – Aukstais karš ir kaut kas, kas notiek ārpus valsts robežām. Kaut kas, kas mums jāņem vērā, kas ietekmē mūsu valsti, bet nenosaka mūsu valsts attīstību.
Otrs, kas man likās ļoti kritisks vai skumjš secinājums, ir tas, ka tas globālais ekonomikas integrācijas līmenis ir tik iespaidīgs, kā jūs rakstāt, ka pat militāri konflikti un ekonomiskās sankcijas pilnībā apturēt starptautiskus tirdzniecības kanālus nav spējīgas. Respektīvi, ka naudas ietekme ir tik liela, ka nekādas politiskas sankcijas karu neapstādina.
Nu, mēs to esam redzējuši arī Latvijā, protams, to neapmierinātību, kas ir redzama sabiedrībā un arī politiskā līmenī, ka mēs turpinām kaut kādas tirdzniecības saites ar Krieviju uzturēt arī kara laikā.
Ir vienkārši jāpieņem, ka pasaule ir tā izveidojusies, un tā tas turpināsies?
Tas ir neapmierinātības pamats. Ja mēs gribam saprast, piemēram, kāpēc mūsdienās ir vēsturiski zemi reitingi politiķiem un politiskajām partijām visur demokrātijas pasaulē, daļēji tas nāk no globalizācijas. Iedzīvotāji saprot, ka viņi ir zaudējuši kaut kādu ietekmi pār savu politisko sistēmu, ka politiķi īsti nekontrolē pilnībā to, kas notiek valstī. Protams, ja runājam par Eiropu un Ziemeļameriku, ir arī viena liela sabiedrības daļa, kas ir zaudētāji no globalizācijas. Tie ir cilvēki, kas ir atvērti jaunām politiskajām partijām, jaunam politiskajam piedāvājumam, kas ir ļoti neapmierināti ar tā saucamajām vecajām politiskajām partijām, elites politiskajām partijām.
Mēs šobrīd redzam diezgan lielu disbalansu attīstībā starp trim Baltijas valstīm. Lai veidotu jaunu Baltijas identitāti, vai šāds reģionāls disbalanss ir priekšnoteikums? Jo arī jūs minat skaitļus – 2023. gadā Igaunijas budžets ir 13 tūkstoši eiro uz vienu iedzīvotāju, Latvijas ir 8700 eiro. Šī gandrīz 40% atšķirība saglabāsies arī turpmākajos gados. Jūs iezīmējat tādu prognozi.
Reģionāls disbalanss ir neizbēgams, arī Latvijā mums ir milzīgs disbalanss starp Rīgu un Latgali. Līdzīgi ir arī Igaunijā starp Tallinu un Narvas reģionu. Tātad tas, ka ir atšķirības, ir pilnīgi normāli. Arī domājot par ziemeļvalstu sadarbību. Somija pievienojās ziemeļvalstīm apmēram divus gadus pēc Ziemeļvalstu Padomes izveidošanas, un Somija bija krietni nabadzīgāka valsts par Zviedriju un Dāniju. Tāpēc arī dāņiem ir lieli aizspriedumi pret Somiju, viņi bija tīri neapmierināti par Somijas iekļaušanu, viņi neredzēja tās pievienoto vērtību ziemeļvalstu klubam. Bet, kā mēs varam redzēt, vismaz viens no iemesliem, kāpēc Somija ir tik strauji attīstījusies kopš Otrā pasaules kara, ir šī iekļaušanās ziemeļvalstu klubā. Protams, ir arī citi faktori – Eiropas Savienība, ieguvumi pēc Aukstā kara sabrukšanas, sadarbība ar Krieviju, bet viens no nozīmīgākajiem faktoriem ir arī sadarbība ar Ziemeļvalstīm. Protams, tas ir dabiski – jo vairāk tu sadarbojies ar saviem kaimiņiem, jo lielāki ir tie ieguvumi no kaut kādas aglomerācijas. Tātad, manuprāt, jo vairāk mēs sadarbosimies ar kaimiņiem, jo vairāk mēs integrēsimies, jo vairāk mēs veidosim kaut kādus projektus kopīgus… Piemēram, SAS ir ziemeļvalstu aviouzņēmums, "airBaltic" potenciāli arī varētu būt. Latvijai tas noteikti būtu izdevīgi – dalīt šo risku ar trijām Baltijas valstīm. "airBaltic" tad būtu arī daudz plašākas iespējas augt.
Bet kā jūs redzat, tas būtu kaut kāds secīgs nākotnes attīstības modelis vai tas būtu viens no scenārijiem – vispirms izveidot šo Baltijas identitāti spēcīgu un tad veidot šo piederību ziemeļvalstu modelim? Jo mēs zinām, ka Igaunija jau 90. gadu sākumā teica, vismaz savā valsts attīstības scenārijā, ka viņi jau ir ziemeļvalsts.
Nu, pirms 100 gadiem igauņi jau to pašu darīja. Ir tāds igauņu vēsturnieks, kurš tagad ir profesors skandināvu vēsturē Londonas Universitātē, – Marts Kuldkeps, kurš ir daudz rakstījis par šo tēmu, sākot jau ar savu doktora darbu, bet arī tagad viņam ir daudz interesantu rakstu par šo tēmu. Tāpēc igauņiem tas nav nekas jauns, viņi jau 100 gadus ir mēģinājuši iet uz to skandināvu [reģionu], kā tas bija pirms 100 gadiem, bet tagad uz ziemeļvalstu reģionu. Bet, jā, tieši tā, es redzu, ka mums ir jāsāk ar sadarbība starp Baltijas valstīm. Šeit ir tik daudz jomu, kurās mēs varētu sadarboties. Es jau pieminēju, ka varētu būt vienota ārvalstu investīciju piesaiste, mēs varētu sadarboties diplomātiskā līmenī arī, piemēram.
Vai tiešām ir tik lielas tās atšķirības starp Lietuvu, Latviju un Igauniju, ka mēs nevarētu dalīt, piemēram, diplomātiskās telpas Berlīnē?
Ziemeļvalstis to jau sen dara. Tur ir tā ziemeļvalstu māja – konsulāti strādā atsevišķi, bet ir kopīga māja ar kopīgām publiskajām telpām, kopīgiem pakalpojumiem visām piecām ziemeļvalstīm. Vai tiešām mēs nevarētu kaut ko līdzīgu darīt un tajā pašā laikā ietaupīt naudu, un tajā pašā laikā attīstīt arī mūsu moderno tēlu, integrētu reģionu Ziemeļeiropā?
Protams, ir otra lieta, kas iezīmējas. Mums ir pietiekami augsta politiskā atsvešinātība sabiedrībā. Tā gan ir stabili nemainīga un augsta visus 30 gadus kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Jūsu scenārijā, kas saucas "gurdenā Latvija", iezīmējas arī politiskā sistēma, kas ir samērā līdzīga Ungārijas modelim – tam veidam, kādā Viktors Orbāns nāca pie varas un padarīja Ungāriju savā ziņā par tādu izolacionisku valsti gan NATO, gan Eiropas Savienības ietvaros.
Šķiet, ka runa ir par "vientuļo Latviju", nevis "gurdeno", jo "gurdenā Latvija" ir tā, kurā nekas nemainās.
Demokrātijas lejupslīdes laikmets
Jā, iespējams, ka tā varētu būt "vientuļā Latvija", bet tomēr šajā gadījumā mēs redzam, ka priekšnoteikumi šai "vientuļajai Latvijai" ir arī pietiekami līdzīgi tam, lai varētu veidoties tāds Ungārijas modelis tuvāko 16 gadu laikā.
Tas ir risks ne tikai Latvijai, bet vairākām valstīm. Mēs šobrīd dzīvojam laikmetā, kurā notiek demokrātijas lejupslīde. Pēc "Freedom House" rādītājiem, kas ir šis ļoti pazīstamais starptautiskais demokrātijas indekss, kas tiek veidots jau no 80. gadiem Ņujorkā, jau 18 gadus pasaulē notiek demokrātijas lejupslīde. Proti, indikatori un vidējais rādītājs slīd uz leju. Arī citi demokrātijas indeksi liecina par vienu un to pašu. Mēs dzīvojam tādā izmaiņu laikmetā, un ir ļoti ietekmīgs un interesants politikas filozofs Kembridžas Universitātē – Dāvids Runcimans, kurš ir daudz rakstījis par šo tēmu. Viņš jau mudina cilvēkus gatavoties tam, ka kaut kad nākamajās desmitgadēs, visticamāk, mēs vispār atkāpsimies un atteiksimies no demokrātijas. Vienkārši tas notiek tik lēnām, ka mēs īsti to nemanām. Bet kaut kādā brīdī mēs, visticamāk, atteiksimies no demokrātijas, un kaut kas cits tad atnāks tās vietā. Viņš un arī citi domātāji… Piemēram, ir tāds Džons Brenans, kurš ir politologs Lielbritānijā, tāds ļoti kreisi noskaņots, kurš ir uzrakstījis grāmatu "Pret demokrātiju" – "Against Democracy", kurā viņš iezīmē, kas tad varētu būt tās alternatīvas demokrātijai. Tāpēc šis spiediens, kas šobrīd ir, varētu teikt, uz Latvijas sistēmu ar to, ka ir ļoti zems uzticēšanās līmenis, ļoti zema līdzdalība, mums jāatceras, ka Latvijā ir viszemākā politiskā līdzdalība – politisko partiju biedri ir zemākais procents Eiropā –, šie izaicinājumi ir ne tikai Latvijai, bet arī citām valstīm.
Bet jūsu priekšlikums bija palielināt biedru skaitu partijās. Ja demokrātijas piedzīvo krīzi, kas tad ir tas nākotnes modelis, ko iezīmē šie teorētiķi?
Ir dažādas iespējas. Viena iespēja ir fundamentāli mainīt demokrātijas modeli. Tātad šobrīd situācija ir tāda, ka mums katram ir viena balss. Tiek uzdots jautājums, ka varbūt mums jāatgriežas pie Džona Stjuarta Milla, piemēram, kas ir viens no liberālās demokrātijas tēviem. Varētu atgriezties pie tā, un viņš jau nekad nebija paredzējis to, ka mums visiem iedzīvotājiem valstī, visiem pilsoņiem valstī, kas ir pilngadīgi, ir viena balss. Viņš jau ieteica, ka ir jāskatās pēc profesijām, ka, piemēram, ir juristi, advokāti, kuri ikdienā strādā ar ļoti sarežģītiem jautājumiem, iepretim cilvēkiem, kas strādā daudz vienkāršākus darbus, piemēram, būvniecībā zemākā līmenī. Džons Stjuarts Mills ieteica, ka būtu jādod, piemēram, septiņas balsis tam advokātam un viena balss tam, kas strādā uz būvēm. Piecas balsis varētu dot katram lauksaimniekam, piemēram, jo lauksaimnieki arī strādā ar visādiem sarežģītiem jautājumiem un tā tālāk. Tāpēc tā varētu būt viena ideja. Es to neatbalstu, starp citu. Ir ļoti svarīgi pateikt, ka es to neatbalstu, bet šīs ir tās idejas, par kurām runā.
Šis vairāk izskatās pēc pilsoņu kara cēlonības, kur katrs mēģinās pierādīt, cik viņa nodarbošanās ir svarīga sabiedrībai un pasaulei.
Vēl trakāka ir Džona Brenana [ideja], kuru es jau minēju, viņš ir tas marksistu teorētiķis. Brenans savā grāmatā "Pret demokrātiju" ierosina, ka balsstiesības būtu jāsaista ar izglītības līmeni. Tātad kā minimums ir vajadzīgs vispārējās izglītības diploms – ja tev tāda nav, tu vispār nebalsosi, jo tu neesi pierādījis, ka esi spējīgs aktīvi piedalīties sabiedrībā. Bet tad ar katru izglītības līmeni tu saņem vairāk balsu. Tātad ar vispārējo izglītību, piemēram, tev ir viena balss. Ar bakalaura grādu tev ir trīs balsis. Ar maģistru – piecas, un tā tālāk.
Sakiet, kura ir visticamākā no versijām vai scenārijiem: "Baltijas tīģeris", "Ziemeļvalstu Latvija", "gurdenā Latvija" vai "vientuļā Latvija"? Kura prognoze, visticamāk, varētu iestāties jūsu dzīves laikā?
Mana cerība ir "Baltijas tīģeris" – kā ceļš uz ziemeļvalstu Latviju. Es esmu optimists. Arī domnīcā mēs esam optimisti, mēs strādājam ar idejām, mēs cenšamies ražot idejas lēmumu pieņēmējiem, un esam pārliecināti, ka Latvijai ir skaista, forša nākotne, bet pie tās ir jāpiestrādā. Mēs nevaram uzticēties tikai un vienīgi OECD, Eiropas Savienībai un tā tālāk, mums pašiem ir arī jāinvestē resursi, naudas līdzekļi, laiks, intelektuālais kapitāls, un pašiem arī jāražo idejas par mūsu nākotni.
