Rīgā, kultūras pilī "Ziemeļblāzma" un VEF Kultūras pilī, trīs dienu garumā tiekas Eiropas kultūras centru pārstāvji un citi interesenti, lai kopīgās diskusijās saprastu, kā kultūras norises var veicināt iekļaujošas sabiedrības veidošanu.
"Katrai Eiropas valstij ir citas problēmas," norāda Latvijas Kultūras darbinieku biedrības valdes locekle Liene Kubiļus. "Ja, pieņemsim, itāļi saka, ka viņiem šī iekļaušana saistās ar bēgļu milzīgo skaitu, tad Latvijai tas nav īsti aktuāli. Mums daudz vairāk ir etniskā iekļaušana, fiziskā piekļūstamība daudzās vietās, kas varbūt citur nav. Mēs varam šādā starptautiskā kontekstā aktualizēt to, cik tomēr Eiropā valstis ir dažādas."
Sarunu tematu lokā ir arī dzimumu, reliģiskās līdztiesības un citi jautājumi. Kā veiksmīgāk veidot iekļaujošu komunikāciju, ekonomisko, fizisko un sociālo pieejamību, kā dažādām sabiedrības grupām nodrošināt drošu un iekļaujošu vidi?
"Kultūra, it īpaši māksla, mākslinieki ir tie, kas reprezentē sabiedrību," uzsver producents, mākslinieks un aktīvists Filips Pavlaks (Polija/Vācija). "Ja tu vēlies ieraudzīt, cik dažāda ir sabiedrība, tad ir jāskatās viņu darbi. Mākslinieki rada vietu dialogam ar grupām, kuras parasti ir izslēgtas no sabiedrības. Vai vienkārši starp cilvēkiem, kas parasti nesastopas, neuzzina viens otra viedokli."
"Es runāju publiski ar dzejas starpniecību, un tas šiem stāstiem dod lielāku ietekmi. Tur ir emocijas, performance, kas aizrauj auditoriju, kura nenāktu klausīties vienkāršu runu par šo pašu tēmu. Tāpat arī, ja es veidoju gleznu par kādu tēmu, to var ieraudzīt cilvēki gan man tuvumā, gan citur pasaulē," min cilvēktiesību aktīviste, dzejniece, rakstniece un māksliniece Zita Holbourne (Lielbritānija).
Kultūras norises vienlaikus gan demonstrē problēmas sabiedrībā, gan mēģina tās risināt. Tajā skaitā – integrējot cilvēkus ar invaliditāti skatuves mākslas performancēs.
"Es pārsvarā strādāju ar performances mākslu, skatuves mākslu, kas dod unikālu iespēju satikties tiem, kas ir uz skatuves un skatītājos. Pateicoties tam, ka trūkst publisku vietu, kur veidot iespēju diskusijām, tieši teātris var būt kā drošā vide. Arī konfliktam. Mums nepieciešama arī vieta, kur, lai gan ne vienmēr piekrītam citu uzskatiem, meklēt to, kas tomēr mūs visus vieno," teic Filips Pavlaks. "Iekļaujot cilvēkus ar kustību traucējumiem izrādēs, skatītāji nesaprot, kā uz to skatīties, kā par to justies. Tas labi reprezentē to, kā strādā sabiedrība. Mums joprojām ir problēmas ar šiem cilvēkiem, kuru ķermenis ir citāds. Tāpēc mums ir jāatrod veidi, kā ar to tikt galā, kā to uztvert, kā par to komunicēt."
Lai gan ir piemēri gan pasaulē, gan Latvijā par to, kā veidot iekļaujošu vidi, joprojām ir problēmas.
Zita Holbourne skaidro: "Dažreiz tas ir tāpēc, ka trūkst finansējuma. Kultūras centri var būt ietekmēti, viņu rokas var būt sasietas, jo ir aizliegts paust uzskatus, kas neatbilst finansējuma devēju interesēm. Tāpat problēma var rasties tāpēc, ka organizāciju vadītāji bieži neredz problēmas. Tāpēc ir nepieciešami pasākumi, lai cilvēkus izvestu ārpus iestādēm, lai viņi ieraudzītu, kādas problēmas ir apkārt. To var panākt, kaut parunājot ar cilvēkiem no kopienas pie pusdienu galda."
"Tad, kad mums ir jāsāk domāt kaut vai par pasākumu vai norišu vides pieejamību, tad sākas situācijas, kad mēs atduramies pret nezināšanu, mēs atduramies pret finansējumu, mēs atduramies pret daudziem šiem visiem faktoriem… Un tad mēs ļoti bieži domājam, – nu vieglāk jau ir tā kā pagaidīt. Varbūt nākamgad. Varbūt nākamajā pasākumā par to domāsim. Bet es gribētu tiešām teikt, ka tas ir jādara tagad," uzsver Pārdaugavas kultūras apvienības vadītājs Sandis Kalniņš.
"Īstā problēma ir tajā, kā mēs domājam," atzīmē Filips Pavlaks. "Ka cilvēki mēdz domāt, – "ai, šie cilvēki gan jau nemaz nebūs ieinteresēti, nevēlēsies nākt, tāpēc nav vērts viņiem pielāgoties." Nevajag naudu, lai mainītu šo domāšanu. Tāpēc ir jānodrošina vienlīdzīga iespēja cilvēkiem piekļūt mākslai, izglītībai, veidot dialogu ar citiem cilvēkiem."
