Ja mēs ar jauniešiem nerunājam, kurš tad to darīs?

Sociālās atstumtības riskam pakļautie jaunieši, salīdzinot ar vienaudžiem, agrāk sāk seksuālās attiecības, un viņiem ir lielāks risks, ka šīs attiecības nebūs vienlīdzīgas un nebūs balstītas cieņā un abpusējā piekrišanā. Tas palielina vardarbības iespēju. Jau sākotnējā izpratne par pubertāti, ar to saistītajām pārmaiņām ķermenī un intīmo higiēnu ir ierobežota. Seksuālās attiecības ir nedrošas, kontracepcijas līdzekļi nav pietiekami pieejami, tādējādi pastāv augsts neplānotu grūtniecību un seksuāli transmisīvo infekciju risks. Turklāt apreibinošo vielu lietošana un ar to saistītie riski attiecībā uz reproduktīvo veselību ir ievērojami lielāki.

Atbildot uz jautājumu, kāpēc ir tik nozīmīgi runāt ar sociālās atstumtības riskam pakļautajiem jauniešiem, biedrības "Papardes zieds" vadītāja Iveta Ķelle stāsta: "Jāsāk ar to, kā bērni vispār iemācās saprast savu ķermeni un kā veidot attiecības. Ja bērni aug mīlošā ģimenē, viņi daudz iemācās, gan vērojot vecākus, gan sarunās ar viņiem. Bērns attieksmi pret savu ķermeni un uzvedību bieži kopē no vecākiem. Katra cilvēka stabilākos dzīves pamatus veido mīlestība, kuru viņš saņem no ģimenes. Tomēr bērni, kas auguši ģimenēs, kur vecāki nepietiekami rūpējas vai ir pārņemti ar atkarībām, sastopas ar lielu tukšumu mīlestības vietā. Ģimenēs parasti izrunātos dzīves fundamentālos jautājumus – konfliktu risināšanu, attiecības, emocijas, dusmošanos, mīlestību, draudzību – šie bērni nav dzirdējuši. Šādu bērnu iekšējā vakuuma dēļ viņi meklē atbildes paši, bieži internetā vai uz ielas pie sev līdzīgiem cilvēkiem. Meitenes var būt gatavas seksuālām attiecībām, jo domā, ka tas viņām nesīs mīlestību. Šīs meitenes, kurām trūkst mīlestības un rūpju, ir gatavas arī piedzemdēt bērniņu ar cerību, ka tad kāds viņas mīlēs. Tādēļ sarunas par veselīgu un drošu attiecību veidošanu un seksualitāti ir ārkārtīgi būtiskas bērniem un jauniešiem, kuri ir palikuši bez ģimenes aprūpes."

Veselības veicināšanas konsultante Kitija Kere pēc novadītajām nodarbībām jauniešiem stāsta: "Jaunieši zina teoriju, ko no viņiem gaida. Viņi māk pateikt, ka jābūt cieņpilnām attiecībām. Viņi zina, kas ir veselīgas attiecības un kādam jābūt drošam seksam. Bet, kad sāk iedziļināties, kā tieši izpaužas cieņpilnas attiecības, rodas problēmas. Viņi zina sabiedrībā pieņemtās atbildes, vispārīgas frāzes, taču dziļākā līmenī ir skumji. Sociālā riska jaunieši ir tiešāk pakļauti vardarbībai. Viņi to bieži redz ģimenē, draugu lokā vai pazīst cilvēkus, kas to ir piedzīvojuši. Ja par to nerunā, tad vardarbība var tikt normalizēta. Šiem jauniešiem ir ierobežoti resursi, tādēļ viņi izmanto to, kas ir pieejams bez maksas. Ja viņi nezina par kontracepciju vai tikai domā par seksu un atkarībām, tad pazūd arī drošība un veselība. Tādēļ ir tik svarīgi ar jauniešiem runāt, lai viņi varētu sevi pasargāt un aizdomāties par šīm lietām. Protams, pēc vienas sarunas viņi nekļūs par veselības lietpratējiem, bet lēnām un pamazām. Ja mēs ar viņiem nerunājam, kurš tad to darīs? Jauniešiem šādas nodarbības ir nepieciešamas, lai viņi saprastu savu vērtību un tiesības uz veselību un drošību, uz veselīgām attiecībām. Viņiem jāsaprot, ka viņi ir sava ķermeņa noteicēji un katram ir tiesības pateikt “nē”. Informācija, ko sniedzam jauniešiem, ir zinātnē balstīta un atjaunota, un tā ir būtiska viņu vajadzībām."

Rīgas Bērnu, jauniešu un ģimeņu sociālā atbalsta centra struktūrvienības "Imanta" vadītāja Ira Zariņa, daloties pārdomās pēc speciālistu semināra, uzsver, ka apmācības par seksuālo attīstību dažādos vecuma posmos ir ļoti nozīmīgas cilvēkiem, kas ikdienā strādā ne tikai ar veseliem bērniem, bet arī ar bērniem, kuriem ir garīga rakstura traucējumi: "Apmācībās apgūtā sistēma ir ļoti labs veids, kā runāt ne tikai ar veseliem bērniem, bet arī ar bērniem, kuriem ir garīga rakstura traucējumi. Bija ļoti interesanti analizēt situācijas, tas bija ļoti uzskatāmi. Process padarīja šīs nodarbības interesantākas, liekot domāt arī par situācijām manis vadītajā iestādē, kā mēs rīkojāmies un kā vajadzētu rīkoties. Ļoti interesanti, jo tika apspēlētas dažādas situācijas, kas rosināja domāt."

Arī Rīgas Bērnu, jauniešu un ģimeņu sociālā atbalsta centra struktūrvienības "Krīzes centrs" vadītāja Anita Veretjanova apgalvo, ka 15 gadu ilgajā darbībā ir piedalījusies daudzos semināros un apmācībās, bet šāda veida nodarbības uzskata par ļoti vērtīgām un noderīgām: "Šāda veida apmācības ir ļoti vērtīgas. Pirmkārt, man patika vizuālie materiāli kopā ar konkrētiem piemēriem. Sistēma ar tabulu, pēc kuras vadīties, ir ļoti noderīga problēmsituāciju risināšanā, it īpaši brīžos, kad domas par problēmas nopietnību kolēģu vidū dalās."

Rīgas Bērnu, jauniešu un ģimeņu sociālā atbalsta centra struktūrvienības "Vita" vadītāja Ivita Baško, atbildot uz jautājumu par praktiskajām zināšanām, kas tika iegūtas šajās nodarbībās, saka: "Esmu apmeklējusi ļoti daudz kursu, bet vislabākais veids, kā mācīties, ir apskatot piemērus un veicot praktiskos uzdevumus. Izspēlējot lomu spēles un diskutējot, var redzēt arī citu grupu viedokļus dažādu problēmsituāciju risināšanā, kas ļauj ieskatīties, kā citi risinātu konkrētu situāciju, tādējādi mācoties un aizgūstot zināšanas arī no kolēģiem."

Atbildot uz jautājumu, kas mums kā sabiedrībai būtu jādara, lai sociālā riska jaunieši apzinātos savu vērtību un spētu veidot veselīgas attiecības ar vienaudžiem, I. Ķelle atbild: "Ir jābūt starpinstitucionālai sadarbībai. Ir jābūt ciešai sadarbībai starp pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogiem, vecākiem, sociālajiem darbiniekiem un, ja nepieciešams, arī policiju vai bāriņtiesu. Veidojot drošu un uzticamu vidi, ir svarīgi runāt ar bērniem par tēmām, par kurām ar viņiem nav runāts. Runājot grupās, nevis individuāli, bērniem veidojas izjūta, ka viņi spēj, ka viņi var un drīkst uzticēties un veidot attiecības. Rūpīgi sekot, kā veidojas un attīstās šo bērnu pašapziņa un uzticēšanās pasaulei. Šīs programmas nav vienkāršas, darbs ar šiem jauniešiem ir ļoti sarežģīts, prasa gudrību un zināšanas. Arī mūsu "Papardes zieds" speciālistiem ir ko mācīties, lai saprastu, kā nodrupināt šo neuzticēšanās un neticēšanas čaulu un tikt līdz bērna sirdij. Lai viņš sāktu noticēt sev, savām spējām un tam, ka viņš ir kādam vajadzīgs, ka viņš spēj veidot veselīgas attiecības un dzīvot labklājībā."

Projektā piedalījās jaunieši vecumā no 14 līdz 25 gadiem – bāreņi un bez vecāku gādības palikušie bērni, kā arī jaunieši pirms un pēc ārpusģimenes aprūpes izbeigšanas līdz 24 gadu vecumam. Kopā nodarbībās piedalījās 42 dalībnieki, 10 no tiem piedalījās visās trijās cikla nodarbībās, 11 - divās no trim cikla nodarbībām. Tāpat divu dienu seminārā tika apmācīti 23 Rīgas bērnu, jauniešu un ģimeņu sociālā atbalsta centra darbinieki – sociālie darbinieki, jaunatnes lietu speciālisti un struktūrvienību vadītāji. Projekts tiek līdzfinansēts Rīgas pilsētas Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros.

Projekta mērķis ir veicināt Rīgas bez ģimenes aprūpes palikušo jauniešu izpratni par norisēm ķermenī, vienlīdzīgām, savstarpēji atbildīgām un nevardarbīgām attiecībām, lai uzlabotu izpratni par personīgo un citu cilvēku drošību. Praktiskās iemaņas tika nodrošinātas arī speciālistiem, kuri ikdienā strādā ar šiem jauniešiem, lai viņi iegūtu zināšanas par jauniešu seksualitātes attīstību, dažādām uzvedības izpausmēm un pieaugušo rīcībām.