Analizējot kopš kara sākuma izskanējušos Krievijas propagandas vēstījumus par prezidentu Vladimiru Putinu, kā arī paša Kremļa saimnieka izteikumus, kļūst redzama Krievijas pārvaldības struktūra ar visām no tā izrietošajām konsekvencēm. Proti, Krievija kopš 2022.gada 24.februāra progresējošā ātrumā ir attīstījusies par teokrātisku valsti, kuru vairāki Rietumu politologi ir salīdzinājuši ar mūsdienu Irānu, tikai islāma vietā ir pareizticība, bet ajatollas vietu ieņem Putins.
Agresorvalstī Putins ir daudz kas vairāk par jebkuras demokrātiskas valsts prezidentu. Viņš pretendē būt par nācijas garīgo līderi, turklāt Kremļa propagandisti pašu Krieviju identificē ar Putinu. Te darbojas princips: sakām Putins, domājam Krievija, sakām Krievija, domājam Putins. Līdz ar to jebkura vēršanās pret Putinu ir vēršanās pret valsti, kas pielīdzināma dzimtenes nodevībai.
To uzskatāmi apliecina valsts televīzijā katru svētdienas vakaru demonstrētais propagandista Pāvela Zarubina raidījums "Maskava. Kremlis. Putins", kurā skrupulozi tiek sekots līdzi kārtējās nedēļas prezidenta gaitām un uzklausītas viņa pārdomas. Raidījuma nosaukums atgādina mūsdienu Krievijai pielāgotu svētās Trīsvienības versiju. Lieki piebilst, ka šis raidījums, protams, tika demonstrēts arī Krievijas prezidenta priekšvēlēšanu laikā un par tādām Rietumu muļķībām kā nepieļaujama administratīvo resursu izmantošana neviens pat neiepīkstējās.
Tikpat zīmīgi ir tas, ka prezidenta priekšvēlēšanu laikā nevienā no valsts televīzijām pat pieklājības pēc netika ziņots vai dots vārds kādam no pārējiem trim Krievijas Centrālās vēlēšanu komisijas reģistrētajiem kandidātiem. Par viņiem valdīja absolūts klusums, un lieki teikt, ka nenotika arī nekādas prezidenta amata kandidātu debates. Putins pēc savas būtības ir cars, un cari ne ar vienu nediskutē.
Traģikomiski ir televīziju sižeti no Putina vizītēm reģionos, kas īpaši plaši tiek atspoguļotas raidījumā "60 minūtes". Proti, ļoti izvērsti tiek rādīta Putina sagaidīšana un uz ielām sapulcējušies ļaudis, kas teju reliģiskā ekstāzē skandē: Putins, Putins un paldies, paldies. Vērojot šos kadrus, rodas iespaids, ka Putins sevī apvieno mesiju un popzvaigzni.
Īpaši cinisks bija sižets, kurā Putins tikās ar kritušo karavīru tuviniekiem, un kāda pajauna atraitne kopā ar bāreņos palikušo mazgadīgo dēlu sirsnīgi pateicās Putinam par visu, ko viņš dara Krievijas labā.
Vienlaikus atšķirībā no jebkura cita demokrātiskas valsts līdera pēc notikušā terora akta Piemaskavas koncertzālē "Crocus City Hall" Putins ar uzrunu pie tautas vērsās tikai 24 stundas pēc notikuma. Nemaz nerunājot par to, ka viņam bija personīgi tūlīt pēc notikušā jāierodas notikuma vietā.
Taču te jāatceras Krievijai svarīgā simbolu nozīme komunikācijā - Putinu nekad neredzēsiet nelaimes vietā, jo līderis nedrīkst, kaut arī tikai vizuāli, saistīties ar kaut ko sliktu un traģisku. Tāpēc Putins neizsakās nedz par Krievijas pilsētās pagājušajā nedēļā notikušajiem milzu plūdiem, nedz citām kataklizmām.
Savukārt, vainojot minētajā terora aktā Ukrainu, Putins vēlējās gan "uzkurināt" sabiedrību, gan noņemt atbildību no sevis par neuzklausītajiem ASV specdienestu brīdinājumiem.
"Es gribu atsaukties uz maršalu Minihu, kas teica, ka Krieviju pārvalda Dievs, jo citādi nav iespējams izskaidrot, kā šāda valsts pastāv" - šos Krievijas prezidenta Vladimira Putina vārdus apspēlēja visi Krievijas propagandas raidījumi. Un ātri vien kļuva skaidrs, ka Dieva vietnieks Krievijā ir Putins.
Daudzie propagandisti lieto apzīmētājus vispārākajā pakāpē, runājot par tādām prezidenta aktivitātēm kā, piemēram, intervija ASV konservatīvajam propagandistam Takeram Karlsonam un uzstāšanās ar runu Valdaja forumā, kas pēc ieraduma tiek dēvēts par Krievijas Davosu, lai gan kopš kara pārvērties par Potjomkina sādžu. Putins tiek dēvēts par vienu no ietekmīgākajiem mūsdienu domātājiem un visu apspiesto ļaužu cerību. Pilnā nopietnībā "kremlini" apgalvoja, ka Putins ir "brīvās pasaules" līderis, ar to saprotot visas nerietumu valstis.
Lūk, dažas Putina tēzes par Krievijas īpašo lomu cilvēces vēsturē, kas bīstami atgādina Trešā reiha retoriku: "Mēs cīnāmies ne tikai par Krievijas, bet visas pasaules brīvību.", "Mūsu kultūru, tradīciju, valodu un etnisko grupu daudzveidība un vienotība vienkārši neiekļaujas Rietumu rasistu un koloniālistu loģikā, viņu nežēlīgajā pilnīgas depersonalizācijas, nevienotības, apspiešanas un ekspluatācijas shēmā.", "Tā ir mūsu valsts, kas tagad ir vienlīdzīgākas pasaules kārtības radīšanas avangardā.", "Bez suverēnas, spēcīgas Krievijas nav iespējama ilgstoša, stabila pasaules kārtība."
Putins jēdzienu "krievu pasaule" definē kā tādu cilvēku savienību, kuri jūt garīgu saikni ar "dzimteni", uzskata sevi par krievvalodīgajiem un ir Krievijas vēstures un kultūras nesēji neatkarīgi no viņu nacionālās vai reliģiskās piederības. Visai Austrumeiropai īpaši nepatīkams varētu šķist Putina krievu pasaules ģeogrāfiskais definējums - Kijivas Krievzeme, Krievijas impērija, mūsdienu Krievijas federācija, iespējami iekļaujot arī "tautiešus" Kaukāzā, Vidusāzijā un Austrumeiropā.
Amerikāņu vēsturnieks Timotijs Snaiders, kas specializējas Centrāleiropas un Austrumeiropas, Padomju Savienības un holokausta vēsturē, norāda, ka Putins savā retorikā ir pārņēmis tādu krievu fašisma ideologu kā Ivan Iļjina un Aleksandra Dugina retoriku. "Tā kā Putina kungs runā par fašistiem kā par ienaidniekiem, mums varētu būt grūti aptvert, ka viņš patiesībā varētu būt fašists. Bet Krievijas karā pret Ukrainu "nacists" nozīmē tikai "zemcilvēcisks ienaidnieks" - kāds, ko krievi drīkst nogalināt. Naida runa, kas vērsta pret ukraiņiem, atvieglo viņu noslepkavošanu, kā to redzam Bučā, Mariupolē un visās Ukrainas daļās, kuras ir bijušas Krievijas okupācijā. Masu kapi nav kaut kāds kara negadījums, bet gan sagaidāmas fašistu iznīcināšanas kara sekas. Fašisti, kas citus cilvēkus sauc par "fašistiem", ir fašisms, kas tiek novests līdz tā neloģiskajai galējībai kā nesaprātīguma kults. (...) Filozofs Džeisons Stenlijs to sauc par "iznīcinošu propagandu". Es to nosaucu par "šizofašismu". Elegantākais formulējums ir ukraiņiem. Viņi to sauc par "ruscismu"," laikrakstā "New York Times" raksta Snaiders.
Putins ir apsēsts ar domu, ka Ukrainas kā valsts patiesībā nav, jo tā ir tikai un vienīgi vēsturisks pārpratums. Putins sevi redz kā Aleksandra Ņevska pēcteci, kura vēsturiskā misija ir krievu tautu atkalapvienošana.
Vienlaikus Krievijas prezidents vienmēr ir uzsvēris, ka "lokālais" karš Ukrainā ir pāraudzis par globālu konfliktu, kurā izšķiras ne tikai Krievijas, bet visas kristīgās pasaules būt vai nebūt. Viņš nemitējas apgalvot, ka krievu tauta sastāv no etniskajiem krieviem, baltkrieviem un ukraiņiem, kuri tika mākslīgi un vardarbīgi sadalīti Padomju Savienības sabrukuma laikā, un Krievijas vēsturiskā misija ir atkal apvienot sadalīto krievu tautu.
Snaiders Putina retoriku raksturo ar trīs teikumiem - Krievija ir nevainīga savas senās pagātnes dēļ. Ukrainas pastāvēšana ir starptautiska sazvērestība. Karš ir atbilde.
Savukārt domnīcas "Atlantic Council" rakstā par Putina apmātību ar Ukrainu norādīts, ka "Putina apsēstība ar Ukrainu pilnībā tika atklāta 5000 vārdu garā esejā par krievu un ukraiņu iespējamo "vēsturisko vienotību", kas tika publicēta 2021.gada jūlijā, tikai septiņus mēnešus pirms Krievijas iebrukuma. Uzdodoties gan par vēsturnieku amatieri, gan par filozofu amatieri, Putins ērti ignorēja gadsimtiem ilgo impērijas veikto apspiešanu un pauda pārliecību, ka "patiesa Ukrainas suverenitāte ir iespējama tikai partnerībā ar Krieviju"".
Putins, kā teikts rakstā, ir vairākkārt apsūdzējis mūsdienu Ukrainu vēsturisko krievu zemju okupācijā un noraidījis visus priekšstatus par atsevišķu ukraiņu nacionālo identitāti, to raksturojot kā mākslīgu izgudrojumu, ko radījuši ārēji spēki, cenšoties vājināt Krieviju no iekšpuses.
Analizējot iemeslus, kādēļ Putinam tik ļoti netīk kaimiņvalsts, domnīca uzsver, ka demokrātiskā Ukraina ir daudz leģitīmāka valsts nekā autokrātiskā Krievija. Putins šo faktu labi apzinās. Viņš arī saprot, ka, ļaujot demokrātiskai Ukrainai iegūt spēku un uzplaukt, tas, visticamāk, iedvesmos krievus meklēt līdzīgas pārmaiņas savā valstī. Citiem vārdiem sakot, Putins uzskata brīvas un demokrātiskas Ukrainas pastāvēšanu par eksistenciālu draudu viņa paša autokrātiskā režīma nākotnei.
"No Krievijas valdnieka viedokļa neatkarīga Ukraina ir neciešams atgādinājums, ka demokrātiskā leģitimitāte ir pilnībā iespējama bijušās PSRS slāvu sirdī. Ja Ukraina netiks iznīcināta, Putins baidās, ka pati Krievija var nonākt jaunā sabrukuma ērā, kas turpinās 1991.gadā aizsākto procesu," uzsver raksta autori.
Vienlaikus iezīmējot Krievijas nākotnes scenārijus, "Atlantic Council" par visticamāko izvirza versiju, ka Putins, ja viņu neskars kādas negaidītas veselības problēmas, pārskatāmā nākotnē turpinās valdīt Krievijā. Tas savukārt nozīmē kara turpināšanos Ukrainā un represiju pastiprināšanu Krievijā.
Lielākā problēma ir tā, ka karš ir ideoloģiskā degviela Krievijas autoritārajam režīmam. Pārfrazējot labi zināmo teicienu - ja nebūtu Ukrainas, tā būtu jāizdomā.
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Aiz priekškara" saturu atbild ziņu aģentūra "LETA". #SIF_MAF2023
